Dārgā dzīve, es tevi nesaprotu


dear-life-by-alice-munroPirmo reizi Alises Manro īsos stāstus lasīju pagājušā gada oktobrī, un par to uzrakstīju šeit. Ir pagājis gandrīz gads, un no lasītā atceros divus stāstus. Un man liekas, ka es vienmēr atcerēšos šos divus stāstus, jo tie bija labi uzrakstīti un izcēlās no pārējā stāstu krājuma vienmuļības. Kad kāds piemin Alisi Manro, uzreiz tiek nosauktas neskaitāmās balvas, ko viņa ir dzīves laikā ieguvusi, un atzīšos, ka mana motivācija iepazīt Manro stāstus bija visai neveikla – es gribēju saprast, kāpēc viņai ir tik daudz balvu, jo, izlasot pirmo stāstu krājumu “Too much happiness”, es to nesapratu.

Pirms gada domāju par to, ka varētu mēģināt lasīt Alises uzrakstīto romānu, bet izrādās, ka tāda īsta romāna rakstniecei nav. Tā nu es trīs mēnešus no Book depository gaidīju pienākam Manro pēdējo stāstu krājumu “Dear life/Dārgā dzīve”, taču nemetos uzreiz to lasīt. Es redzēju, ka Goodreads Daina Tabūna bija iedevusi veselas piecas zvaigznes šim stāstu krājumam (un man ļoti patika D.Tabūnas stāsti, tātad man likās, ka Daina noteikti zina īsto mantu), un pārējā latviešu interneta telpa bija tikai pozitīvju atsauksmju pilna.

Skrienot notikumiem pa priekšu, es pateikšu vienu- es tā arī nesapratu, kāpēc Alisei ir tik daudz balvu, un tas nozīmē tikai vienu. Es nesapratu, kas šajos stāstos ir tik īpašs. Iespējams, ka jāvaino šī birka, kas tiek vienmēr piesprausta Manro- daudz un dažādu balvu ieguvēja, stāstu rakstīšanas karaliene, Manro stāstos ir romāna jēgas dziļums, tāpēc viņai nemaz nav jāraksta kaut kas garāks par īsajiem stāstiem. Es tik ļoti gribēju, lai man patīk šie stāsti, ka es noteikti pirms lasīšanas sapriecājos mazliet par daudz, un man noteikti likās, ka šīem stāstiem jābūt pārpasaulīgiem.

Bet tā nebija. Jo viss, ko es lasot jutu, bija ne pārāk jaukas emocijas. Pirmais stāsts bija vislabākais, ko es līdz šim stāstu krājumā lasīju, taču pēc tam es, turpinot lasīt un sēžot Marmora salas smiltīs, šķīru uz priekšu lappuses, lai uzzinātu, cik daudz atlicis līdz pārējo stāstu beigām. Šis atkal ir viens no tiem stāstiem par grāmatam, kad liekas, ka nu tik būs, nu gan es lasīšu kaut ko tik labu, un galu galā šī ir tipiska sieviešu literatūra (jo vīriešu skatu punkts tur parādās maz), un es noteikti sapratīšu. Turklāt rakstniece internetā atrastajās fotogrāfijās izskatās tik jauka un mīļa- gluži kā vecmāmiņa, kuru apciemojot, viņa tevi noteikti uzcienātu ar zaptsmaizēm un iedotu naudu saldējumam. Lai kā es mīlētu Mārgaretu Atvudu, man liekas, ka viņa izskatās un izklausās kā kaprīzā tipa vecmāmiņa, kura mani kušinātu un teiktu, lai es klusām stūrītī kaut ko savā nodabā padaru, kamēr viņa pastrādās.

Tātad Alise Manro atklāj varoņu dziļāk paslēptos noslēpumus un parāda to mazo mirkli, kad cilvēku dzīves mainās. Tam es piekrītu, ka Manro kundze rok dziļumā un ap varoņiem savij sajūtām bagātu tīklu.  Un parāda- lai dzīve mainītos, nav jānotiek nekam lielam un grandiozam, pietiek ar mazākiem notikumiem un domām. Jā, domas, domas, domas… Tas bija mans galvenais klupšanas akmens, un tāpēc tagad es paklupusi sēžu iesprostota 112.lappusē un netieku tālāk. Visi stāsti balstās uz domāšanu un atcerēšanos, un stāstīšanu par to, kāpēc persona X domā tā, un pirms desmit gadiem, piemēram, persona X sastapa personu Y, kas teica, ka persona Z domā šādi. Grāmatā nekas nenotiek. Vai arī es palaižu garām nozīmīgu informāciju, kas man nav ne redzama, ne sajūtama? Vai arī man jāpagaida, līdz es izaugu, norūdos un saprotu, ka par notikumiem daudz svarīgākas ir sajūtas, ko šie notikumi ir izraisijuši? What is it??? Kas ir tas, ko es palaižu garām? Es, protams, vēršos pie cilvēkiem, kas ir šo grāmatu lasījuši un spēs mani apgaismot.

 

Bestselleru tops/Stambulas epizodes Nr.15


Sestdien es braucu uz Marmora salu, kas ir aptuveni divarpus stundu ilgā brauciena attālumā no Stambulas, un tā ir otrā lielākā Turcijas sala. Man ļoti patīk braukt uz salām, daudz vairāk ka uz daudzu miljonu apdzīvotajām pilsētām, un es patiešām sapņoju par dienu, kad Latvijai būs sava sala.

Kā parasti reklamē salas TR? Vīns un zivis. Hmm, izklausās pē Bībeles citāta, ne? Paskatīsimies, kā izskatīsies šī sala.

Tā nu es apmeklēju D&R grāmatnīcu kādā no daudzajiem Stambulas tirdzniecības centriem, lai apskatītos, vai kas ir mainījies, un varbūt nopirkt jaunu lasāmo ceļojumam un laiskai gulēšanai pludmalē, jo man vienmēr liekas, ka es daru “divi vienā” darbu- sauļojoties un lasot.

Es jau reiz minēju, ka man nepatīk nopulētais D&R grāmatu un DVD trdzniecības tīkls, jo tur nav nekā personīga, atšķirīga, visas filiāles izskatās vienādi, un šī reize nebija izņēmums. Ak, bija gan, jo es piedzīvoju pārdevēja un pircējas strīdu- pirms tam es nebiju redzējusi, ka cilvēki strīdētos grāmatu veikalos, bet arī šī reize pienāca.

Lūk, kāds izskatās ārzemju bestselleru dižpārdokļu plaukts.

p_20160915_174023

 

Par pirmo grāmatu “Sapiens” es iepriekš biju dzirdējusi- daudzi paziņas un draugi bija minējuši šo grāmatu kā kaut ko izcilu, un re, izrādās, tā ir D&R dižpārdokļu saraksta augšgalā. Ārzemju grāmatu vidū nepārsteidz ne Harija Potera pirmā grāmata, ne Mārtina “Troņu spēles”, ne Greja pelēkā kādu noteiktu sieviešu daļu hipnotizējošā acs. Stāstu krājums “50 great short stories” laikam ir tik spēcīgs, ka spēj ieņemt 2. un 6.vietu vienlaicīgi, lai gan man tas atgādina kādu Čaka Norisa joku.

And the winner is… Uz Marmora salu ar mani brauks šis starptautiskais bestsellers:

 

 

Es došu Alisei vēl vienu iespēju- man jāsaprot, kas viņas darbus padara par bestselleriem.

Atpakaļ bērnībā- Nārnijas hronikas


 

 

 

Ja es noteikti zināju, kas ir Harijs Poters, tad es ne nieka nezināju par “Nārnijas Hronikām”. Es nezinu, kā tas ir noticis, jo es domāju, ka tā ir slavena bērnu filma (ir jau arī), bet par grāmatām man nebija ne jausmas. Ik pa laikam kādas reliģiozās draudzenes feisbuka lentē es ieraudzīju neskaitāmus citātus no C.S Lewis jeb Klaiva Steipla Lūisa, tāpēc nodomāju, ka viņa vai nu citē kādu reliģiozu līderi, vai arī ir sajaukusi to ar Lūisu Kerolu, kurš ir uzrakstījis “Alisi Brīnumzemē”. Nē, es neesmu blonda, bet es nezinu, kā tas iespējams, ka es neko par šo autoru līdz 2016.gadam nezināju. Bet jāsaka, ka par fantāzijas pasauli es zinu diezgan maz.

Es sāku lasīt grāmatas tā, kā to iesaka mūsdienās- nevis pēc publicēšanas gada, bet gan pēc notikumu secības.

Sāku ar The Magician’s Nephew, un jāsaka, ka es biju patīkami pārsteigta. Es zinu, ka  iespējams, izklausos pēc padzīvojošas literatūras skolotājas, bet man likās, ka stāsts ir pārdomāts, labi uzrakstīts un ar košiem tēliem. Kurš gan no mums bērnībā nav gribējis iesēsties laika mašīnā vai fantazējis par ierašanos citā laikmetā? Šajā stāstā tas iespējams, uzvelkot noteiktas krāsas gredzenus. Ir skaistas ainas ar pasaules radīšanu un runājoši dzīvnieki, auksta jo auksta karaliene-ragana un maģiskais lauva Aslans, kas turku valodā nozīmē lauva. Lasot pirmo grāmatu, es neaizdomājos par to, kāpēc te parādās atsauces uz šo turku vārdu, bet, lasot tālāk, šī stāsta līnija attīstījās.

Katrā ziņā viens no maniem mīļākajiem tēliem šajā hronikā bija karaliene Džeidisa, it īpaši viņai mijiedarbojoties ar gļēvulīgo burvi, kurš bija atkarīgs no azartspēlēm un dzīvoja sievai uz kakla.

Otrā grāmata The Lion the Witch and the Wardrobe bija tikpat jauka,  ja ne pat jaukāka, jo kas var būt labāks par drēbju skapi, kurā var atrast citu realitāti, turklāt ziemā. Man bērnībā arī likās, ka drēbju skapī var noslēpties no visas pasaules.

Šoreiz bērni ir citi un divreiz vairāk- divas Pevensiju māsas un divi brāļi, un viņi kopā cenšas izglābt Nārniju no Džeidisas postošās ietekmes. Džeidisa ir tik varena, ka Nārnijā visu laiku valda ziema bez Ziemssvētkiem, un tā liekas pietiekama motivācija, lai bērni dotos kaujās. Un, protams, lai izglābtu faunu.

 

Kārtējo reizi, lasot šo hroniku, nodomāju, kāpēc man nav gadījies to lasīt bērnībā, jo man būtu ļoti patikuši šie bērnu piedzīvojumi, it īpaši mijiedabībā ar visu problēmu risinātaju Aslanu. No Turcijas labumiem te parādās turku saldumi- lukums. Tas, ko es nesapratu, ir- kāpēc grāmatas beigās bērni atgriezās realitātē, nevis palika Nārnijā?

Tālāk pēc plāna sekoja The Horse and His Boy, taču es mazliet pazaudējos šajā grāmatā. Plāno grāmatu lasīju diezgan ilgi, jo, pirmkārt, grāmata atšķīrās no gaišajās krāsās izkrāsotajām pirmajām grāmatām- šeit galvenais varonis Šasta ir uzaudzis nabadzīgā vidē Kalormenā, sists un pieradis pie smaga darba, līdz nejauši sastop runājošu zirgu. Viņš nolemj bēgt uz Nārniju, jo viņš ir par baltu Kalormenai, un Nārnijā viņam, zirgaprāt, veiksies labāk. Lūiss ir kristietības slavinātājs, un šī laikam ir viņa spilgtākā mācība- Nārnijā visi ir labi un balti, bet Kalormenā jeb karstajos dienvidos visi ir ar līkiem deguniem, tumši, ļauni un viltīgi. Ir tikai viena varone, kas ir gandrīz laba, izņemot to, ka viņa visu laiku bezjēdzīgi pļāpā, uztraucas par sevi un drēbēm.

Un tad grāmatas vidū Kalormenas princis nosauc vienu no Nārnijas karalienēm par palaistuvi un kuci. Jā, Lūis, es sapratu, ka Kalormenā visi ir slikti audzināti, bet kā izskaidrot bērnu aizraušanos ar vīnu? Vai tajā laikā bērni pie pusdienām dzēra vīnu?

Domāju, ka šo daļu savam bērnam priekšā nelasīšu.. Bet tagad esmu tieši pusceļā, esmu ceturtās grāmatas sākumā, redzēsm, kā ies tālāk. Kopumā – man patīk.

 

Vasara septembrī/Stambulas epizodes Nr. 14


Latvija mani sauc mājās.

Bet pagaidām…

Pirmais septembris daudziem asociējas ar skolas sākumu, gladiolām un burtnīcu iepirkšanu. Kā arī, protams, tas ir neoficiālais rudens sākums, gaiss sāk smaržot pēc āboliem un kritušām lapām.

Stambulā joprojām nevienu gladiolu neesmu redzējusi, un man vasara turpinās, bet laikam 1.septembris ir kāds maģisks datums arī turkiem. Iekāpjot sabiedriskajā transportā, daudzu skatieni pievēršas man.

Es jūtos, it kā izskatītos un būtu apģērbusies šādi:


 

 

– Kāpēc viņi tā uz mani skatās?- es jautāju turku tautības paziņai.

– Jo tu joprojām esi vasaras kurpēs … – atbild turku nācijas pārstāve.

Tas nekas, ka ir mazliet zem 30 grādiem, bet lielākā daļa cilvēku nenēsā vasaras drēbes un jau uzsākuši sporta kurpju sezonu.

Braucam tālāk. Šoferis apstādina autobusu vienā no pieturām un izlec laukā. Man pirmā doma, ka riepa pārplīsusi. Izrādās, ka viņš no bankomāta naudu grib izņemt- šoferi arī ir tikai cilvēki.

Nākošajā pieturā iekāpj māmiņa ar mazu bērnu. Pēc viņas lūguma tiek izslēgts kondicionieris, un viss autobuss skaļi nopūšas, bet neko nesaka. Mātēm vienmēr taisnība jeb visspalgākā balss. Jo biežāk brauc sabiedriskajā transportā, jo biežāk var dzirdēt cīņas par loga atvēršanu vai kondicioniera ieslēgšanu/ izslēgšanu, kas droši vien Latvijā ir grūti iedomājama problēma.

Pēc laika visi sāk vēdināties ar avīzēm, bet es gan labi sajūtos savās nepiedienīgajās vasaras kurpēs.

 

 

Atpakaļ bērnībā- Harijs Poters


Es reizēm pārlasu bērnībā lasīto literatūru, lai  noķertu to maģisko bērnības sajūtu, kad fantāzija un iedomu pasaule saplūst ar realitāti. Bērnībā es biju viens no tiem bērniem, kas:

  1. piemājas stroikā izspēlēja “Mio manu Mio”
  2. sapņoja, ka omītes tiešām dzīvo ābelē (ņemts no šīs grāmatas)
  3. vannā tēloja Nāriņu
  4. dīķī centās noķert ūdensbērnus
  5. vēlējās 8 tortes ar 1 svecīti…

 

Kad tviterī atklāju, ka nekad neesmu lasījusi nevienu no Harija Potera sērijas grāmatām, kamēr daudzi kaifoja vai pārdzīvoja par pēdējo, HP astoto (?) grāmatu, izrādījās, ka neesmu tāda vienīgā. Izrādījās, ka daži to nav lasījuši, bet daži pārlasījuši vairākas reizes un pārlasīs vēlreiz #HarryReadalong jeb  Harija Potera lasīšanas maratona laikā. Un daudzi augusta laikā to ir paveikuši, it īpaši es ar apbrīnu skatos uz Ivitas panākumiem- viena grāmata pēc otras…izskatās,  ka pilnīgi bez miega🙂

Nebija tā, ka es neko nezināju neko par Hariju Poteru. Harijs Poters ir kļuvis par kārtējo modernās pasaules ikonu, un nezināt par šīm grāmatām būtu tāpat kā nezināt, kas ir Madonna, internets un Disnejlenda. Es, protams, zināju, ka grāmatu pasaulē ir tāds Harijs, jo tieši HP ziedu laikos strādāju grāmatnīcā. Daudz gan no šī perioda neatceros, tikai meiteņu rindas, kuras ar spožām acīm man jautāja- kur ir jaunākā Harija Potera grāmata?

Vai arī vecāki, parasti ļoti nopietni un pārstrādājušies, teica- Mums vajadzīga trešā Harija Potera grāmata!!! Steidzami!!!

Tā es ātri nojautu, ka HP ir ļoti nozīmīga personība jauniešu vidū un ka manās interesēs bija pēc iespējas ātrāk iegaumēt Harija Potera miljons grāmatu secību, lai izdzīvotu darbā.  Pati es biju tikpat jauna kā HP fani, bet man toreiz interesēja tikai nopietnā literatūrā jeb literary fiction. Kaningems, Selindžers utt. Fantāziju un fantastiku es toreiz ignorēju.

Tā es, iespējams,  biju laikam viena no nedaudzajām pārdevējām LV grāmatnīcās, kuras nezināja, kas īsti notiek ar Hariju. Man liekas, ka es baidījos, ka stāsts būs vai nu tik sarežģīts, ka es nesapratīšu un nespēšu to novērtēt, vai arī tik vienkāršs, ka es pēc pirmās grāmatas izlasīšanas pārvērtīšos rūgumpodā un skaļi kladzināšu- nez ko visi tajā Poterā atraduši?

Otrā epizode ar Poteru man saistās ar kādu gājienu pa naksnīgām Rīgas ielām, un tur es ieraudzīju ezi. Man, protams, gribējās aiziet tuvāk apskatīties uz ezi, tāpēc es papūlējos tikt tam līdzi. Mans draugs toreiz mani nosauca par Hermioni, un man nebija ne mazākās sajēgas, kāpēc es viņai līdzinos.

Šajā gadā es pēc ilgāka laika pievērsos apokalipses, distopijas, fantāzijas tēmām, un nodomāju, what the hell, kāpēc gan man nepamēģināt palasīt to Poteru?!? Ja jau ir sākusies tik liels emociju vilnis par pēdējo Potera grāmatu, tur taču kaut kam ir jābūt, ne?

Tā nu es iesāku pirmo grāmatu. Iesāku piesardzīgi, bet lappuses šķīrās ātri. Grāmata nemaz nebija sarežģīta, un nebija par vienkāršu, viss bija līdzsvarā. Tēma bija skaidra- kamēr vientieši jeb parastie cilvēki nenojauš, cik lielas briesmas viņiem draud, ir šajā pasaulē kāda cita grupa, kas nodarbojas ar pasaules glābšanu vai vismaz līdzsvara uzturēšanu tajā.

Harijs bija uzgleznots, tas ir, uzrakstīts, tāds, lai es justu viņam līdzi, bet ne pārāk moceklisks, lai atbaidītu vai nogurdinātu. Ja viņa tantes ģimene nebūtu grāmatas sākumā, tad es, iespējams, nemaz neielasītos, jo viņi uzbūra vajadzīgo atmosfēru bez jebkādas maģijas. Harijs ir ar maģiskām spējām apveltīts puika, kurš pats neapzinās savu spēku, un atrodas gara ceļa priekšā. Īpašs, daudz īpašāks par mums, kad mums bija 10 gadi.  Ievērojams, slavens, talantīgs, bet ne neuzvarams, jo stāstam taču ir jāatīstās, jābūt konfliktam, risinājumiem, nobeigumam.. Tas, kas man patika visvairāk, bija tā nevainīguma un bērnišķā pirmreizīguma sajūta, ko tagad dzīvē ir tik grūti atkārtot, bet lasot šo grāmatu, es to ieguvu.

Ja runā par Hermioni, tad es joprojām nesaprotu, kāpēc mani salīdzināja ar šo meiteni, jo es nekad neesmu bijusi pareiza un izcila skolniece. Arī izskata ziņā mēs neesam līdzīgas. Toties jau pirmajā grāmatā ir skaidrs, ka Hermionei jābūt kopā ar Ronu, vismaz uz to pusi velk, un lasot es pie sevis lūdzos, lai jau pirmajā grāmatā neuzsāktos pusaudžu mīlas romāns.

Labi, tagad es saprotu, kas ir Harijs Poters, kāpēc šis stāsts kļuva tik populārs, tomēr.. mana roka nesniedzas pēc otrās grāmatas. Īsti nezinu, kāpēc, varbūt mani atbaida tas, ka priekšā ir tik daudz šīs sērijas grāmatu, un izskatās, ka grāmatas par Hariju turpināsies līdz tam laikam, kad es ar koka spieķīti iesoļošu kādā nākotnes bibliotēkā un jautāšu tikpat garlaikotai pārdevējai, kāda reiz biju es, vai pie viņiem ir HP 23.grāmata.

Ar grāmatu labi pavadīju laiku, tāpēc nesolu par 23.grāmatu, bet pie otrās grāmatas kaut kas pieķeršos…

 

 

Stambulas epizodes Nr.13- Gandrīz īstas turku kāzas!


 

Karsti. Trokšņaini. Sākusies vīģu sezona. Drīz sāksies Cukura Bairams (Updated. Cukura Bairams jau bija, tagad būs Ziedošanas vai Upurēšanas Bairams. Man vienmēr jūk visi reliģiskie svētki šeit.) – plūdīs asinis.

Es vienmēr iedomājos, ka Stambula ir kaprīza meitene- ne pārāk jauna, ne pārāk veca, bet ļoti skaista un untumaina. Mazliet atgādina sievieti, kādu parasti attēlo Kleopatru. Savukārt Rīga man liekas tāda smalka kundzīte ap 50, eleganta un klusa- kā tās dāmas, kas Vecrīgā kafejnīcā dzer kafiju ar šika izskata kūkām. Londona un Amsterdama man liekas tik vīrišķīgas pilsētas, varbūt tāpēc, ka daudz kas tur ir tieši vīriešiem.

Bet Stambula.. Jā, Stambula laikam pārvarēs visu- visus teroraktus un apvērsumus. Patiesībā, ja aizver acis uz šādiem notikumiem un ja nenoklīst no tūristu takām, šeit liekas paradīze. It īpaši tiem, kas mīl vēsturi, siltumu un augļu/dārzeņu pārbāgātību cauru gadu. Ak jā, un ja pietiek naudas dzīvot labā rajonā. Citādi īstā Stambula ir kā Rīgas Maskačka- par spīti visām reklāmām, cik daudz foršu vietu tur ir, ne pārāk gribas uz turieni doties.

Bet šajā nedēļas nogalē mani uzaicināja uz kāzām! Gandrīz īstām turku kāzām, jo precējās mana serbu draudzene ar turku. Viņiem bija ļoti spontānas kāzas- bez plānošanas, ar lielām izmaiņām programā, bez ielūgumiem. Pirms tam es daudzus gadus atpakaļ biju kādās man pilnīgi nepazīstamu turku kāzās, kur mēs stāvējām rindā, lai pie nepazīstamās līgavas kleitas piespraustu zelta medaļu, jo te dāvina nevis tosteri vai mikseri, bet gan naudu vai visbiežāk- zeltu. Jā, un tas zelts diemžēl nemirdz kā Donalda Daka zelta stieņi viņa paslēptuvē :)  Tās kāzas bija ļoti garlaicīgas – pasniedza Coca Cola ar kūku, cilvēki dejoja vai sēdēja pie gariem galdiem. Vispār tikt uzicinātam uz kāzām Turcijā ir ļoti viegli, jo īstas kāzas sākas vismaz no 100 viesiem, un 500 viesu kāzās skaitās vidēji lielas kāzas. Lai saņemtu uzaicinājumu, arī īpaši tuvām attiecībām ar līgavu un līgavaini nav jābūt, turkiem patīk, ka ir daudz cilvēku, un, protams, reizēm nekaitē arī ārzemnieka statuss.

Tad nu pirms šīm kāzām es nopirku jaunu kleitu, izvilku noputējušās kurpes ar 10 cm augstu papēžiem, un mācījos staigāt kurpēs atkal no jauna, jo man te ir diezgan sportisks dzīvesstils, un Stambula ir augšā-lejā ieleja, kur jebkuri papēži liek vēlēties mesties zem automašīnas riteņiem. Un ar papēžiem un rudiem matiem esmu kā luksofors samērā īso turku augumu jūrā. Tad nu es biju piemirsusi, kā tas ir- būt garai.

Atlika vien atrast frizieri. Pavadīju 30 min meklēdama savu perfekto frizieri, kurš man bija pirms pāris mēnešiem nogriezis matus un uztaisījis frizūru perfekti, turklāt viņš man pasniedza tēju visskaistākajā porcelāna krūzē. Tomēr mans frizieris nebija atrodams, un pārējos salonos meitenes jau sēdēja rindā… Pulkstenis tikšķēja. Tad nu es piezvanīju pie kādas frizētavas durvīm, un mani ielaida iekšā … frizieres personīgajā dzīvoklī. Tā kā viņai nebija, kur atstāt bērnus, viņa pieņēma klientus savā dzīvojamā istabā. Aptuveni desmit minūtēs tapa mana frizūra, kamēr ap mani skraisīja mazi bērni apakšbiksēs. Frizūra izdzīvoja nieka trīs stundas, jo karstums, mitrums un lakas neesamība izdarīja visu, lai es izskatītos sliktāk, kā pēc pamošanās.

Kāzas bija kādā smalkā restorānā pie jūras ar 150 viesiem. Un ar atvērto bāru. Viss kopsumā izmaksāja pāris desmit tūkstošus dolāru, un tas bija smalkākais pasākums, kādā es esmu bijusi. Tur viss bija tik smalki, ka viesi apēda tikai pāris gabaliņus no pasniegtā ēdiena, un lielākā daļa 150 liellopu gaļas antrekotu slīdēja miskatēs (es ceru, ka tie tika izbaroti kādiem dzīvniekiem). Cik govis nomira, lai pasniegtu 150 cilvēkiem antrekotu? Tā laikam ir vislielākā atšķirība no LV kāzām- izskatās, ka kaislīga ēšana nav labais stils🙂 Vsmaz man tā izskatījās no malas. Man liekas, ka dejoja visi, pat es. Protams, es nemāku kustināt gurnus un rokas tik vijīgi kā turcietes, kurām tas notiek tik dabiski. Un lielākā daļa turku vienmēr ir gatavi dejot. Esmu redzējusi spontānas dejas uz ielas vai sabiedriskajā transportā.

Mana draudzene bija pret:

1)Hennas nakti, kur līgava pavada laiku ar draudzenēm un radiniecēm, svinot pēdējās “brīvības” dienas un apgleznojot rokas ar hennu, tā ka šis pasākums man joprojām ir noslēpumu pilns

2)Jebkādiem specefektiem- lielām ziedu kompozīcijām, salūtu un jebkādiem pirotehnikas brīnumiem, kas parasti ir daudzu turku kāzu naktīs

3)Skaļu pīpināšanu, lai visai pasaulei un ielai paziņotu, ka viņi precās

Šie noteikumi mazliet apbēdināja līgavaiņa vecākus, kuri gribēja daudz košāk un skaļāk, bet tā nu tas notiek jauktajās laulībās🙂 Culture clashes.

 

 

 

Junot Díaz- The Brief Wondrous Life of Oscar Wao


Šī grāmata ir iespaidīga un pamatīga, turklāt maģiskā reālisma pieminēšana un romāna salīdzināšana ar Markesa slaveno romānu/ģimenes sāgu “Simts vientulības gadi” bija pats par sevi pietiekams iemesls, lai mēģinātu ielasīties.

Taču pēc izlasīšanas man sāk likties, ka tas bija mazliet neprātīgs ceļojums, jo :

  1. Man neinteresēja garas atkāpes par DR vēsturi un šausmīgo diktatoru Truhiljo, kurš savus pretiniekus izbaroja haizivīm. Jā, dažreiz es laidu šīs piezīmes garām, jo, ja godīgi, vardarbības ainu dēļ es pat nespēju lasīt visus mūsu pēcokupācijas darbus, kur nu vēl iedziļināties kara vai dažādu režīmu šausmās pasaules otrā malā. Bet time, kam interesē vēsture, tas būs tieši laikā.
  2. Diezgan grūti bija pieņemt to, ka aptuveni sešus mēnešus ilgusī spāņu valodas mācīšanās un dzīvošana Spānijā ir bijusi “kaķim zem astes”, jo, lai arī es mazliet no spāņu valodas stundām atcerējos, bet tekstā iespraustie teikumi, izteicieni un slengs spāņu valodā man lika atrauties no grāmatas lasīšanas, lai internetā meklētu tulkojumu vai slenga skaidrojumu. Autoram bija izcils mērķis- pasniegt biligviālu un kultūras atsaucēm pilnu romānu, kurš liktos dzīvs un autentisks, taču laikam divu veidu zemsvītras piezīmes- vienas ar tulkojumu no spāņu valodas, otras vēstures faktiem būtu nogalinājuši romānu. Pats autors uzskatīja, ka šādas piezīmes palīdz iejusties imigrantu pasaules skatījumā, ierodoties jaunā valstī.
  3. Un galvenais varonis Oskars dzīvoja pasaulē, kurai esmu kaut kā pagājusi garām. Tas ir, viņa izskata un svara problēmas, grāmatu lasīšana un pielūgšana, rakstīšana man ir saprotama, bet komiksi, zinātniskā fantastika un video spēles ir tik tālu no manas ikdienas kā Dominikānas Republika. Tā ka atsauces uz dažādiem literatūras darbiem, komiksiem es nesapratu tāpat kā viņa ģimene un skolas biedri.

Bet, neskatoties uz visu augstāk minēto, šī grāmata ir pārsteidzoši interesanta. Notikumu epicentrā ir Oskars, kuram ir problēmas ģimenē, skolā, darbā un ar meitenēm. Viss, ko viņš grib, ir būt kopā ar meiteni ar visām no tā izrietošajām darbībām, bet viņam nesanāk, jo resnums nav viņa vienīgā problēma attiecībā uz meiteņu savaldzināšanu:

“Had none of the Higher Powers of your typical Dominican male, couldn’t have pulled a girl if his life depended on it. Couldn’t play sports, dominoes, was beyond uncoordinated, threw a ball like a girl. Had no knack for music or business or dance, no hustle, no rap, no G. And most damning of all: no looks. He wore his semi-kink hair in a Puerto Rican afro, rocked enormous Section 8 glasses…sported an unappealing trace of mustache on his upper lip and possessed a pair of close-set eyes that made him look somewhat retarded.”

Tomēr Oskars cer, ka nebūs pirmais dominikānis, kurš nomirs, tā arī nepabijis kopā ar meiteni, jo izrādās DR ir sastopami lieliski mīlnieki un siržu lauzēji, vienīgi Oskaram nav paveicies būt pietiekami atraktīvam, un viņš velk savu dzīvi nožēlojamā piespiedu celibātā, iemīloties katrā meitenē, ko sastop autobusā vai veikalā. Vēl viņš izlemj kļūt tikpat slavens kā Tolkīns, tāpēc savu ikdienu pavada rakstot no rīta līdz vakaram. Un viņu nepamet sajūta, ka viņu nesaprot pilnīgi neviens šajā pasaulē, ka viņš ir iestrēdzis uz vientulības salas mūžīgi.

Pirmā nodaļa ir veltīta Oskara vientulības parādīšanai, otrajā nodaļā var iepazīties ar viņa atlētisko un mazāk apdalīto māsu, trešajā, visgarākajā nodaļā sastopam māti. Šī nodaļa ir tik gara, ka daudzi (arī es gandrīz) pamet grāmatu puslasītu šīs nodaļas dēļ, bet tur var lieliski saprast, kāpēc māte ir tāda, kāda viņa ir. Tālāk seko Oskara istabas biedra, vecmammas skatu punkti, bet pats Oskars gan runā tikai caur citiem tēliem. Maģiskais reālisms parādās tikai aptuveni grāmatas vidū, bet jā, tas bija gaidīšanas vērts.

Ko vēl var uzzināt par dominikāņiem no šīs grāmatas? To, cik ļoti viņi ienīst hatiešus. Un likumsakarīgi, ka ne tikai pusaudžu gadi viņiem doti, lai nodarbotos ar seksu visās iespējamās vietās un ar jebkuru daudz maz reprezentablu personu. Visa Oskara ģimene un draugi to vien dara, kā funktierē, kā pārgulēt ar kādu skaistu/ietekmīgu/bagātu/gansterīgu personāžu un pēc iespējas biežāk un ar vairākiem personāžiem. Viņi liekas pilnīgi nepiesātināmi, apreibuši no karstuma, dejas un miesas tuvuma. Ģimenes ir vairāk vai mazāk disfuncionālas, demokrātijas trūkums un nežēlīgais Truhiljo režīms dara savu, un ģimenes dzīvo bailēs un vēlmē aizmirsties un baudīt dzīvi pēc iespējas bezatbildīgāk. Turklāt visi baidās no lāsta, kas vajā viņu ģimenes un izposta dzīves. Un, protams, Oskars tic, ka viņš un viņa ģimene ir nolādēta, uz mūžiem saistīta ar Truhiljo lāstu.

Pabeidzot “The Brief Wondrous Life of Oscar Wao”, es gribēju sev uzsist uz pleca un uzslavēt par izturēšanu un izaicinājuma pieņemšanu. Pirms lasīšanas šaubījos, vai šī grāmata būs man pa spēkam, bet atkāpties arī negribēju, jo tik maz biju lasījusi/zināju par Dominikānas Republiku, un sižets izklausījās interesants.

 

%d bloggers like this: