Stambulas epizodes Nr.13- Gandrīz īstas turku kāzas!


 

Karsti. Trokšņaini. Sākusies vīģu sezona. Drīz sāksies Cukura Bairams (Updated. Cukura Bairams jau bija, tagad būs Ziedošanas vai Upurēšanas Bairams. Man vienmēr jūk visi reliģiskie svētki šeit.) – plūdīs asinis.

Es vienmēr iedomājos, ka Stambula ir kaprīza meitene- ne pārāk jauna, ne pārāk veca, bet ļoti skaista un untumaina. Mazliet atgādina sievieti, kādu parasti attēlo Kleopatru. Savukārt Rīga man liekas tāda smalka kundzīte ap 50, eleganta un klusa- kā tās dāmas, kas Vecrīgā kafejnīcā dzer kafiju ar šika izskata kūkām. Londona un Amsterdama man liekas tik vīrišķīgas pilsētas, varbūt tāpēc, ka daudz kas tur ir tieši vīriešiem.

Bet Stambula.. Jā, Stambula laikam pārvarēs visu- visus teroraktus un apvērsumus. Patiesībā, ja aizver acis uz šādiem notikumiem un ja nenoklīst no tūristu takām, šeit liekas paradīze. It īpaši tiem, kas mīl vēsturi, siltumu un augļu/dārzeņu pārbāgātību cauru gadu. Ak jā, un ja pietiek naudas dzīvot labā rajonā. Citādi īstā Stambula ir kā Rīgas Maskačka- par spīti visām reklāmām, cik daudz foršu vietu tur ir, ne pārāk gribas uz turieni doties.

Bet šajā nedēļas nogalē mani uzaicināja uz kāzām! Gandrīz īstām turku kāzām, jo precējās mana serbu draudzene ar turku. Viņiem bija ļoti spontānas kāzas- bez plānošanas, ar lielām izmaiņām programā, bez ielūgumiem. Pirms tam es daudzus gadus atpakaļ biju kādās man pilnīgi nepazīstamu turku kāzās, kur mēs stāvējām rindā, lai pie nepazīstamās līgavas kleitas piespraustu zelta medaļu, jo te dāvina nevis tosteri vai mikseri, bet gan naudu vai visbiežāk- zeltu. Jā, un tas zelts diemžēl nemirdz kā Donalda Daka zelta stieņi viņa paslēptuvē :)  Tās kāzas bija ļoti garlaicīgas – pasniedza Coca Cola ar kūku, cilvēki dejoja vai sēdēja pie gariem galdiem. Vispār tikt uzicinātam uz kāzām Turcijā ir ļoti viegli, jo īstas kāzas sākas vismaz no 100 viesiem, un 500 viesu kāzās skaitās vidēji lielas kāzas. Lai saņemtu uzaicinājumu, arī īpaši tuvām attiecībām ar līgavu un līgavaini nav jābūt, turkiem patīk, ka ir daudz cilvēku, un, protams, reizēm nekaitē arī ārzemnieka statuss.

Tad nu pirms šīm kāzām es nopirku jaunu kleitu, izvilku noputējušās kurpes ar 10 cm augstu papēžiem, un mācījos staigāt kurpēs atkal no jauna, jo man te ir diezgan sportisks dzīvesstils, un Stambula ir augšā-lejā ieleja, kur jebkuri papēži liek vēlēties mesties zem automašīnas riteņiem. Un ar papēžiem un rudiem matiem esmu kā luksofors samērā īso turku augumu jūrā. Tad nu es biju piemirsusi, kā tas ir- būt garai.

Atlika vien atrast frizieri. Pavadīju 30 min meklēdama savu perfekto frizieri, kurš man bija pirms pāris mēnešiem nogriezis matus un uztaisījis frizūru perfekti, turklāt viņš man pasniedza tēju visskaistākajā porcelāna krūzē. Tomēr mans frizieris nebija atrodams, un pārējos salonos meitenes jau sēdēja rindā… Pulkstenis tikšķēja. Tad nu es piezvanīju pie kādas frizētavas durvīm, un mani ielaida iekšā … frizieres personīgajā dzīvoklī. Tā kā viņai nebija, kur atstāt bērnus, viņa pieņēma klientus savā dzīvojamā istabā. Aptuveni desmit minūtēs tapa mana frizūra, kamēr ap mani skraisīja mazi bērni apakšbiksēs. Frizūra izdzīvoja nieka trīs stundas, jo karstums, mitrums un lakas neesamība izdarīja visu, lai es izskatītos sliktāk, kā pēc pamošanās.

Kāzas bija kādā smalkā restorānā pie jūras ar 150 viesiem. Un ar atvērto bāru. Viss kopsumā izmaksāja pāris desmit tūkstošus dolāru, un tas bija smalkākais pasākums, kādā es esmu bijusi. Tur viss bija tik smalki, ka viesi apēda tikai pāris gabaliņus no pasniegtā ēdiena, un lielākā daļa 150 liellopu gaļas antrekotu slīdēja miskatēs (es ceru, ka tie tika izbaroti kādiem dzīvniekiem). Cik govis nomira, lai pasniegtu 150 cilvēkiem antrekotu? Tā laikam ir vislielākā atšķirība no LV kāzām- izskatās, ka kaislīga ēšana nav labais stils:) Vsmaz man tā izskatījās no malas. Man liekas, ka dejoja visi, pat es. Protams, es nemāku kustināt gurnus un rokas tik vijīgi kā turcietes, kurām tas notiek tik dabiski. Un lielākā daļa turku vienmēr ir gatavi dejot. Esmu redzējusi spontānas dejas uz ielas vai sabiedriskajā transportā.

Mana draudzene bija pret:

1)Hennas nakti, kur līgava pavada laiku ar draudzenēm un radiniecēm, svinot pēdējās “brīvības” dienas un apgleznojot rokas ar hennu, tā ka šis pasākums man joprojām ir noslēpumu pilns

2)Jebkādiem specefektiem- lielām ziedu kompozīcijām, salūtu un jebkādiem pirotehnikas brīnumiem, kas parasti ir daudzu turku kāzu naktīs

3)Skaļu pīpināšanu, lai visai pasaulei un ielai paziņotu, ka viņi precās

Šie noteikumi mazliet apbēdināja līgavaiņa vecākus, kuri gribēja daudz košāk un skaļāk, bet tā nu tas notiek jauktajās laulībās:) Culture clashes.

 

 

 

Junot Díaz- The Brief Wondrous Life of Oscar Wao


Šī grāmata ir iespaidīga un pamatīga, turklāt maģiskā reālisma pieminēšana un romāna salīdzināšana ar Markesa slaveno romānu/ģimenes sāgu “Simts vientulības gadi” bija pats par sevi pietiekams iemesls, lai mēģinātu ielasīties.

Taču pēc izlasīšanas man sāk likties, ka tas bija mazliet neprātīgs ceļojums, jo :

  1. Man neinteresēja garas atkāpes par DR vēsturi un šausmīgo diktatoru Truhiljo, kurš savus pretiniekus izbaroja haizivīm. Jā, dažreiz es laidu šīs piezīmes garām, jo, ja godīgi, vardarbības ainu dēļ es pat nespēju lasīt visus mūsu pēcokupācijas darbus, kur nu vēl iedziļināties kara vai dažādu režīmu šausmās pasaules otrā malā. Bet time, kam interesē vēsture, tas būs tieši laikā.
  2. Diezgan grūti bija pieņemt to, ka aptuveni sešus mēnešus ilgusī spāņu valodas mācīšanās un dzīvošana Spānijā ir bijusi “kaķim zem astes”, jo, lai arī es mazliet no spāņu valodas stundām atcerējos, bet tekstā iespraustie teikumi, izteicieni un slengs spāņu valodā man lika atrauties no grāmatas lasīšanas, lai internetā meklētu tulkojumu vai slenga skaidrojumu. Autoram bija izcils mērķis- pasniegt biligviālu un kultūras atsaucēm pilnu romānu, kurš liktos dzīvs un autentisks, taču laikam divu veidu zemsvītras piezīmes- vienas ar tulkojumu no spāņu valodas, otras vēstures faktiem būtu nogalinājuši romānu. Pats autors uzskatīja, ka šādas piezīmes palīdz iejusties imigrantu pasaules skatījumā, ierodoties jaunā valstī.
  3. Un galvenais varonis Oskars dzīvoja pasaulē, kurai esmu kaut kā pagājusi garām. Tas ir, viņa izskata un svara problēmas, grāmatu lasīšana un pielūgšana, rakstīšana man ir saprotama, bet komiksi, zinātniskā fantastika un video spēles ir tik tālu no manas ikdienas kā Dominikānas Republika. Tā ka atsauces uz dažādiem literatūras darbiem, komiksiem es nesapratu tāpat kā viņa ģimene un skolas biedri.

Bet, neskatoties uz visu augstāk minēto, šī grāmata ir pārsteidzoši interesanta. Notikumu epicentrā ir Oskars, kuram ir problēmas ģimenē, skolā, darbā un ar meitenēm. Viss, ko viņš grib, ir būt kopā ar meiteni ar visām no tā izrietošajām darbībām, bet viņam nesanāk, jo resnums nav viņa vienīgā problēma attiecībā uz meiteņu savaldzināšanu:

“Had none of the Higher Powers of your typical Dominican male, couldn’t have pulled a girl if his life depended on it. Couldn’t play sports, dominoes, was beyond uncoordinated, threw a ball like a girl. Had no knack for music or business or dance, no hustle, no rap, no G. And most damning of all: no looks. He wore his semi-kink hair in a Puerto Rican afro, rocked enormous Section 8 glasses…sported an unappealing trace of mustache on his upper lip and possessed a pair of close-set eyes that made him look somewhat retarded.”

Tomēr Oskars cer, ka nebūs pirmais dominikānis, kurš nomirs, tā arī nepabijis kopā ar meiteni, jo izrādās DR ir sastopami lieliski mīlnieki un siržu lauzēji, vienīgi Oskaram nav paveicies būt pietiekami atraktīvam, un viņš velk savu dzīvi nožēlojamā piespiedu celibātā, iemīloties katrā meitenē, ko sastop autobusā vai veikalā. Vēl viņš izlemj kļūt tikpat slavens kā Tolkīns, tāpēc savu ikdienu pavada rakstot no rīta līdz vakaram. Un viņu nepamet sajūta, ka viņu nesaprot pilnīgi neviens šajā pasaulē, ka viņš ir iestrēdzis uz vientulības salas mūžīgi.

Pirmā nodaļa ir veltīta Oskara vientulības parādīšanai, otrajā nodaļā var iepazīties ar viņa atlētisko un mazāk apdalīto māsu, trešajā, visgarākajā nodaļā sastopam māti. Šī nodaļa ir tik gara, ka daudzi (arī es gandrīz) pamet grāmatu puslasītu šīs nodaļas dēļ, bet tur var lieliski saprast, kāpēc māte ir tāda, kāda viņa ir. Tālāk seko Oskara istabas biedra, vecmammas skatu punkti, bet pats Oskars gan runā tikai caur citiem tēliem. Maģiskais reālisms parādās tikai aptuveni grāmatas vidū, bet jā, tas bija gaidīšanas vērts.

Ko vēl var uzzināt par dominikāņiem no šīs grāmatas? To, cik ļoti viņi ienīst hatiešus. Un likumsakarīgi, ka ne tikai pusaudžu gadi viņiem doti, lai nodarbotos ar seksu visās iespējamās vietās un ar jebkuru daudz maz reprezentablu personu. Visa Oskara ģimene un draugi to vien dara, kā funktierē, kā pārgulēt ar kādu skaistu/ietekmīgu/bagātu/gansterīgu personāžu un pēc iespējas biežāk un ar vairākiem personāžiem. Viņi liekas pilnīgi nepiesātināmi, apreibuši no karstuma, dejas un miesas tuvuma. Ģimenes ir vairāk vai mazāk disfuncionālas, demokrātijas trūkums un nežēlīgais Truhiljo režīms dara savu, un ģimenes dzīvo bailēs un vēlmē aizmirsties un baudīt dzīvi pēc iespējas bezatbildīgāk. Turklāt visi baidās no lāsta, kas vajā viņu ģimenes un izposta dzīves. Un, protams, Oskars tic, ka viņš un viņa ģimene ir nolādēta, uz mūžiem saistīta ar Truhiljo lāstu.

Pabeidzot “The Brief Wondrous Life of Oscar Wao”, es gribēju sev uzsist uz pleca un uzslavēt par izturēšanu un izaicinājuma pieņemšanu. Pirms lasīšanas šaubījos, vai šī grāmata būs man pa spēkam, bet atkāpties arī negribēju, jo tik maz biju lasījusi/zināju par Dominikānas Republiku, un sižets izklausījās interesants.

 

Pāris vārdos- par vasaras grāmatām


Vasarā man par grāmatām nerakstās. Es tās lasu, bet daudz ko teikt man nav.

Sēžu uz balkona, ar sāpošu sirdi skatos, kā jaunās metro līnijas dēļ izcērt kokus no mazā meža, kas bija neticamā kārtā saglabājies, un rakstu savus stāstus. Pagaidām tikai sev.

Te būs īsumā, kas pēdējos mēnešos izlasīts:

 

Mārgareta Atvuda – “Kalpones stāsts”

Joprojām atceros kā nozīmīgu grāmatu, kuru esmu izlasījusi īstajā laikā un vietā. Pirms desmit gadiem biju izlasījusi vairākas Atvudas grāmatas, bet tad uztrāpījos uz kaut ko man nesaprotamu un mūsu attiecības pārtrūka. Esmu laimīga, ka šī grāmata nonāca pie manis.

Sākumā noskopojos un goodreads sistēmā grāmatai iedevu 4 no 5 zvaigznēm, bet tad mainīju domas. Kāpēc 4 no 5? Jo biju mazliet aizvainota par “open ended” stāstu, man likās, ka vajag visu konkrēti pateikt un izanalizēt, lai arī grāmatas pēdējā nodaļa atbildēja uz dažiem jautājumiem.

Kārtīgs distopijas stāsts par sievietes lomu un pienākumiem sabiedrībā, par to, kā sieviete kļūst par kaut ko līdzīgu mikserim vai palagam. Lai arī stāsts balstās uz sajūtām un atmiņām vairāk kā uz iekārtas saprašanu, tas viss rada drūmu ainu par to, kas ir bijis, kas joprojām ir, un kas vēl tikai būs.

Ar šo grāmatu ir tā, kā ar ilgām attiecībām-lai arī izlasīju ātri, pagāja pārāk ilgs laiks, lai es varētu pieķerties nākamajai grāmatai, jo likās, ka viss vēl nav beidzies.

Mēģināju skatīties filmu, bet man uzreiz no pirmjiem kadriem bija skaidrs, ka nav tas.

 

Han Kang- The Vegetarian

Grāmatas galvenenā varone Yeong-hye ir precējusies un dzīvo ne īpaši interesantu dzīvi Dienvidkorejā, vairāk pakļaudamās rutīnai, nekā impulsīviem lēmumiem. Tad kādu nakti viņa nosapņo sapni, kas liek viņai atteikties no gaļas ēšanas. Tas ir kaut kas neiedomājams Dienvidkorejas sabiedrībā, kur gaļa ir neiztrūkstoša maltītes sastāvdaļa, un sociālās paražas un “esi- kā-visi” attieksme ir pieklājības pamatos. Yeong-hye lēmums kļūt par veģetārieti izbrīna viņas vīru, sanikno viņas diezgan skarbo tēvu un liek Yeong-hye zaudēt psiholoģisko līdzsvaru.

Grāmata veidota no trīs stāstiem- galvenai varonei nav sava skatu punkta, viņas vietā runā viņas vīrs, māsas vīrs un māsa. Pirmā daļa jeb vīra stāsts ir dinamisks un ar mistērijas atmosfēru pārpildīts, māsas vīra skats vairāk parāda Yeong-hye izmaiņas, kļūstot par veģetārieti, bet manas problēmas sākas ar māsas stāstu. Tas bija tik izstiepts un māsas pārdomām pārpildīts, ka es ar mokām spēju tam izurbties cauri un pabeigt grāmatu. Vai tur bija beigas? Ja godīgi- es nesapratu. Laikam pēdējā daļa parādīja atsvešinātību starp cilvēkiem, it īpaši ar cilvēkiem, kuri dzīvo sapņu pasaulē. Katrā ziņā es jutos mazliet muļķīgi, ka nesaprotu pēdējo daļu.

 

Patrick Modiano- So You Don’t Get Lost in the Neighborhood

 

AnotācijaRakstnieks Žans Daragans apzināti izvēlējies noslēgtu un vientulīgu dzīvi tālu prom no Parīzes kņadas. Viņš reti iziet no mājas un reti kādu sastop; viņš vada savrupu dzīvi, ko pats sev radījis. Tomēr kādā karstā septembra pēcpusdienā viņa mieru izjauc satraucošs telefona zvans. Klausulē dzirdama svešinieka balss, kura pavēsta, ka atradusies Daragana pazudusī adrešu grāmatiņa, un svešinieks vēlas aprunāties par vienu konkrētu tajā minētu cilvēku.  
Un negaidīti Daragans tiek iesaistīts Otolini un viņa skaistās paziņas Šantālas Gripē dzīvē, un sen aizmirstas slepkavības noslēpums liks viņam pamest dzīvokli, lai sastaptos ar senām atmiņām, ko viņš tik ilgi bija centies apslāpēt…

Sākums daudzsološs, un lēnais grāmatas temps uzbur noslēpumainu ainu. Grāmatas vidū sākas jautājumi no sērijas- kas tur īsti notiek? Rakstnieks ir zaudējis atmiņu? Palīgā, es neko nesaprotu.. Jā, šī grāmata man lika justies kā lauciniecei ar nošķiebtām kurpēm galvaspilsētas elites ballītē. Es nesapratu un jutos nepieņemta. Šņuk.

 

Nedēļa pēc apvērsuma… Stambulas epizodes Nr.12


Šodien pirmo reizi visā uzturēšanās laikā Turcijā smaidošs šoferis pie gājēju pārejas mani palaida šķērsot ielu! Es biju tik pārsteigta, ka man saļodzījās ceļi un es gandrīz pakritu uz ceļa apmales. Šis ir grandiozs fakts, ko es nosvinēšu ar siera kūkas cepšanu.

Tātad ir pagājusi vesela nedēļa, kopš virs galvas lidinājās iznīcinātāji. Kas ir mainījies?

Manā dzīvē nekas. Esmu beidzot atsākusi vairāk lasīt, nevis refrešot ziņu un sociālo portālu lapas.

Valda relatīvs miers, kamēr fonā notiek vairāk par 7000 cilvēku arestēšana, universitāšu mācību spēku atlaišana un viņu kustības ierobežošana. Es pazīstu profesora asistentu, kurš nestrādā valsts universitātē, bet gan privātajā, bet tāpat viņa atvaļinājums ir atcelts, lai arī izbraukt no valsts viņš var.

Valdības pretinieka skolas tiek slēgtas.

Man tika nez kādā sakarā piešķirtas telefona sarunu “brīvās minūtes” un megabaiti. Lai sarunātu, kur satikties un svinēt ar valdības atbalstītājiem?

Jau nedēļu sabiedriskais transports ir par brīvu. Lai cilvēki varētu iziet ielās un svinēt demokrātijas uzvaru. Tiem, kas strādā, tas gan nav pārāk jautri braukt pārpildītos transporta līdzekļos.

Kamēr valstī ir pasludināts ārkārtas stāvoklis uz trim, bet iespējams, ka uz visiem sešiem mēnešiem, cilvēktiesības, protams, ir pēdējais, ko mēģina ievērot. Aizdomās turamos par apvērsuma rīkošanu var paturēt uzraudzībā līdz pat 30 dienām. Jānēsā visur līdzi ID. Un policija uz ielas var pārbaudīt mobilo telefonu. Nu ne jau novērtēt, cik kruts tas ir, bet kas tur iekšā.

Un uz visa šī fona kas notiek ar latviešu domu grupu kādā no sociālajiem medijiem? Sākās karsta diskusija par to, kurš pie nemieriem ir vainīgs un kurš ir labākais līderis. Biju pārsteigta, ka šī diskusija un tās rezultāti parādījās pat tviterī. Jā, dalās viedokļi. Jā, latvietēm. Tā, it kā pēkšņi mēs būtu politologi, un tā, it kā dažas no mums būtu piedzimušas šeit, Turcijā, un pieņēmušas, ka līderu paustās domas ir vienīgās atzīstamās. Jā, mums visiem viedokļi ir dažādi. Daži pieņem lietas ātrāk, daži lēnāk. Daži tic, ka Dievs ir burkānos un sierā, daži- ka vienīgais ceļš uz sirds skaidrību ir islams.

Bet diskusija pamazām uzkarst līdz ļoti pazīstamam stāvoklim, par ko Padomju okupāciju aprakstošajās grāmatās varēja lasīt bieži. Dažas prezidenta politikas kaislīgās aizstāves sola nosūdzēt citādi domājošās tautietes turku policijai un pat draud ar nāvi. Fotogrāfijās redzamas jaunas meitenes, kas nevarētu būt strādājušas par “stukačiem” PSRS laikos, bet šo mākslu ir apguvušas pietiekami efektīgi.

Tā, lūk.

With love, from USSR

Diena, kad Turcijā notika militārais apvērsums/ Stambulas epizodes Nr.11


 

Diena, kad Turcijā sākās militārais apvērsums, man bija ļoti relaksēta, un es domāju, ka es to pirms miega noslēgšu ar Oldesa Hakslija “Brīnišķīgās jaunās pasaules” lasīšanu. Tad pēc plkst.22 Turcijas internets uzsprāga un es, tāpat kā daudzi citi, pielīmējās televizora ekrānam, ko es parasti nekad nedaru. Ko mēs redzējām? Armija bija ar mašīnām bloķējusi vienu daļu no abiem Stambulas tiltiem, kas savieno Eiropas un Āzijas puses, un tanki savukārt bija bloķējuši iebraukšanu Ataturka lidostā.

Turku kanāli sacentās ziņu pasniegšanā pēc iespējas skaļākā un emocionālākā veidā, visu laiku atkārtojot vienus un tos pašus kadrus. Coup. Ārzemju kanāli atkārtoja šo maģisko vārdu, kas uzreiz nenosēžas smadzenēs. Coup, kur p vārda galā neizrunā, skan ļoti franciski un kā no vistas perētavas. Militārais apvērsums skan jau nopietnāk. Man uzreiz atmiņā atausa raudoša skolotāja un neziņas pilna atmosfēra skolā, un sarunas par “beretēm”, kas manā 7 gadu vecumā nelikās nekas drausmīgs. Tātad kaut kam līdzīgam esmu jau sen gājusi cauri.

Nākamie kadri. Armija ieņem valdības kanālu, sākas parlamaneta ēkas bombardēšana, cilvēki sāk pulcēties ielās, lai arī ir pasludināta komandantstunda.. Erdoans (LV medijos viņu sauc par Erdoganu, bet turku valoda ģ neizrunā, tāpēc es viņu saucu par Erdoanu) neko nekomentē, premjerministrs atkal saka, ka par militāro apvērsumu to nosaukt grūti, visdrošāk to nosaukt par atsevišķas mazas armijas grupas vēlmi iedragāt prezidentu, ko viņi sauc par diktatoru, bet pats viņš sevi sauc par demokrātu. Tātad mazā armijas grupa grib mainīt konstitūciju un uzlabot demokrātijas līmeni valstī, viņi ieņem valdības oficiālo televīzijas kanālu un pārraida savas runas.

Es tajā brīdī pārvēršos par galveno varoni no Atvudas “Kalpones stāsta”- man trūkst daudz kā, lai saprastu šīs politikas spēles, bet galvu pārpludina simts un viena emocionāla doma. Domas traucas un saķeras nepārtraukti. Tanki? Vai tā bija, ka es lasīju, ka Latvijā ir četri tanki? Lidojumi atcelti… Hmm, vai autobusi arī? Komandantstunda? Tas nozīmē, ka rīt nevarēs tikt ārā.. ēdiens, ūdens!! Mēs izskrienam ārā uz stūra veikalu un esam jau daļa no pūļa, kuriem galva strādā tāpat- cilvēki mazliet neticīgi vins otram jautā, kas notiek, vai tiešām tas notiek… Cilvēki grābj ūdens pudeles un makaronus, tas ir vissvarīgākais. Es skatos uz veikala plauktiem un domāju- bļāviens, un ko man līdz tas, ka esmu izlasījusi tik daudz apokalipses un ar kara tēmu saistītās grāmatas šī gada laikā?!? Tāpat kā aita stāvu un blenžu uz pārtikas precēm, nezinot, kas ir pats svarīgākais, ko jānopērk dienā, kad sākas militārais apvērsums. Jā, par militāro apvērsumu grāmatu gan neesmu vēl izlasījusi… Un savu emergency somu es tā arī neesmu sagatavojusi, lai arī visu laiku par to domāju. Un veikalā, manuprat, es ņemu pašu neloģiskāko- Snickers, šokolādi, jogurtu, cigaretes un pupiņu konservus. Jā, grāmatā “The End of the World Running Club” viņi taču dienām ilgi ēda vienu pupiņu konsevu bundžu…

Nu labi, mēs nopērkam arī daudz ūdens un makaronus. Bet mana īstā vieta ir pie grāmatas, nevis publiskās vietās, uz kurām tagad aicina doties prezidents- lai parādītu savu atbalstu pastāvošajam režīmam. Pirms tam viņš gan bija aizliedzis doties uz publiskām vietām, kad notika demonstrācijas pret viņa pastāvošo režīmu. Nu labi, laiki mainās.

Kamēr internets brūk kopā no dažādām ziņām, kur pašlaik atrodas prezidents un kurās valstīs viņš lūdzis patvērumu, cilvēki tiešām dodas ielās. Debesīs parādās helikopteri. Mošejas sāk nepārtraukti skandināt ezanu, lūgšanas – lai aicinātu cilvēkus iziet ārā. Arvien vairāk cilvēku sāk skriet uz veikalu. Pārdošanā ūdens ir beidzies. Tad pēc kāda laika, ap trijiem naktī sāk lidot Turcijas armijas gaisa spēki, un tas ir skaļi, rīb logu stikli, un sajūta ir kā karā. Es paskatos internetā, cikos lec saule. 5.46. Tātad šajā tumsā tikai divas stundas palikušas. Skaņu kakofonija ir drausmīga, un es stāvu uz balkona ar piekto cigareti, lai arī es taču tik ļoti gribēju atmest smēķēšanu.

Es noskatos pāris drausmīgus asiņainus video. Nosolos vairāk tā nedarīt. Tāpat pēc piecām minūtēm sāku lasīt ziņas. Tātad izskatās, ka viss ir beidzies..? Beidzies Stambulā vai Ankarā? Un tad uzaust rīts. Noskatāmies uz viskaistāko saullēktu, šoreiz bez lidmašīnām. Ataturka lidosta joprojām nefunkcionē, un tādu klusumu Stambulā es jau sen nebiju dzirdējusi.

Aizmiegu uz trīs stundām, līdz mani pamodina īsziņa. Rakstīts- no Turcijas valdības. Lai parādītu savu lojalitāti, lūdzam iziet ārā.

Sofi Oksanena “Attīrīšanās”


 

Par Sofi Oksanenas romānu “Attīrīšanās” es joprojām domāju bieži, lai arī esmu izlasījusi to gada sākumā. Kaut kā nelaiž mani vaļā šī grāmata.

Tas nav bijis mans dzīves laiks, ko apraksta autore, un tas nav bijis viņas laiks, jo viņa pati to nav piedzīvojusi, bet gan dzirdējusi no savas igauņu izcelsmes mātes un izpētījusi dažādos materiālos. Romāns ir balstīts uz iepiekš iestudēto lugu, laika gaitā mainījies formāts un stāsta beigas.

Stāsts par Padomju okupāciju, ģimenes iziršanu, fizisko un seksuālo vardarbību divu savstarpēji saistītu sieviešu dzīvē Igaunijā dažādos laika posmos, izejot cauri varu maiņām. Abas sievietes nav pozitīvās varones, tipiskās cietējas, bet gan piespiestas vai labprātīgi izvēlas pakļauties saviem tumšākajiem instinktiem, lai izdzīvotu vai tiktu galā ar iekšējiem konfliktiem. Turklāt vienīgais izteikti uzspodrinātais gaišais tēls Ingela, kura ir visvairāk cietusi no vēstures gaļasmašīnas, tiek pieminēta tik reti, un pilnīgi burtiski viņa tiek attēlota bez savas balss. Arī viņas vīram Hansam, kuram jāslēpjas gan mežā, gan aiz skapja, ir atļauts tikai dienasgrāmatas formāts, un rezultātā viņš izskatās ne pārāk atjautīgs un drosmīgs, lai arī viņš ir vienīgais, kas cenšas pretoties straumei. Uz “labo” tēlu fona “sliktie” tēli aizņem tik daudz vietas, ka brīžiem liekas, ka attīrīšanās ir paredzēta tikai “sliktajiem”, savukārt “labie” paliek lidināmies kaut kur starp debesīm un zemi, nekur īsti nepiederoši.

Romānā ir tiešs un izvērsts vardarbības un baiļu apraksts, ka diezgan grūti ir to visu lasīt. Neviena apokalipses grāmata nestāv tai klāt to zemādas baiļu sajūtai, ko es noķēru, lasot šo grāmatu.

Un vēl romānā ir spēcīga metafora- mušas. Daudz mušu.

Pēc romāna izlasīšanas manī ir saglabājusies šī spēcīgā pēcsajūta, kas kā milzīgs melns mākonis velkas man pakaļ ikreiz, kad cilāju nesen izdotās grāmatas par Padomju laikiem. Pagaidām no visa lasītā šī ir visdrūmākā grāmata, un, kad sāku lasīt Gunas Rozes “101.kilometru”, man kaut kas aizgāja ciet, un es vairs negribēju atgaiņāt Padomju Savienības mušas, kas lien āra no visām jaunajām grāmatām. Mazliet laikam jānogaida, lai atkal ķertos klāt.

Inga Gaile. Stikli.


24.jūnijā pabeidzu lasīt Ingas Gailes romānu „Stikli”. Tā bija tā pati diena, kad kļuva zināmi Brexit rezultāti, un dīvainā veidā romāns un ziņas televizora ekrānā manā prātā savijās kā viens veselums, un šobrīd grūti atdalīt vienu no otra.

Mēģinu nelasīt atsauksmes, pirms sāku lasīt jaunu grāmatu, bet par šo romānu, tāpat kā daudziem „Mēs. Latvija. XX gadsimts” romāniem, to slava un atsauksmes skrēja grāmatām pa priekšu, un bija grūti neielaist kaut ko no nejauši dzirdētā savā apziņā. Vienīgais, ko es biju dzirdējusi vai atļāvusi sev dzirdēt, bija tas, ka, lai ko iepriekš iedomājas par šo grāmatu, par to, kādai tai ir jābūt, lasot viss būs pavisam citādi. Un bija citādi.

Ikreiz iesākot lasīt kādu grāmatu, man ienāk prātā jautājums- vai šī grāmata man ko atgādina, un ko tieši. Šī grāmata man atgādina Silvijas Plātas romānu „Stikla Kupols” ne tikai stiklu kā metaforas izmantošanas dēļ. Abos romānos ir kaut kas līdzīgs, ir Damsel in Distress, bet „Stikla kupolā” stāstījums ir tīrāks, savukārt Ingas Gailes stāstījumā stikli ir tik daudzšķautņaini un laiks pavisam neliekas lineārs.

Pirmās romāna lappuses man bija kā Alises kritiens Aizspogulijā, tāds kritiens domu virpulī, kur domas dzenas viena otrai pakaļ, nespējot ne saķert, ne pieķerties. Es biju galīgi viena tajā domu laukā, un domāju, ka, nē, izskatās, ka šo es pavilkt nespēšu. Bet tad horizonts noskaidrojās, un lēnām iespējams nostabilizēties un sekot līdzi domu saceltajai vētrai.

„Stiklu” darbība risinās no 1937. Līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Arī manās atmiņās šis ir iekrāsots kā laiks, kad Latvija bija vistuvāk ekonomiski attīstītai valstij un labklājības zemei, kur nekā netrūka un valdīja vispārēja līksmība. Neatceros, vai tā mums to pasniedza arī vēstures stundās, bet mana vecmamma, kas bija izdzīvojusi savus pusaudžu gadus tajā laikā, man bērnībā tā stāstīja. Kārlis Ulmanis bija viņas varonis, viņas acis mirdzēja, stāstot par pārpilnību veikalos un prezidenta stalto stāju. Uz šī vēstures fona dzimst un attīstās eigēnikas idejas, kas cenšas parasto cilvēku uztaisīt par supercilvēku, nošķirot veselo no slimā. Tātad visi, kas neatbilst normas rādītājiem, ir neveseli, garīgi slimi, un tos gan jānovāc tālāk no acīm, gan jāiznīcina iespēja, ka slimums varētu pavairoties.

Magda ir viena no trauksmainajām sievietēm, kuras īsti netiek galā ar savu seksualitāti, un kādas traumas rezultātā viņas dzīves kaleidoskops sašķīst gabalos. Tālāk jāiztiek ar stikla lauskām, ar kurām var spēcīgi sagriezties. Magda nokļūst Strenču psihiatriskajā slimnīcā, kur viņa kļūst par no Vācijas atbraukuša ārsta pacientu. Kārlim Vilkam ir hipotēze, ka neirozes atzīšana par normu un sarunas palīdz uzlabot pacientu stāvokli daudz labāk par medikamentu terapiju. To, kā beidzās sarunas starp pacienti un ārsti, būs jāizlasa pašiem, bet viens ir skaidrs, ka viņu attiecības ir, kā uzliktas uz mikroskopa stikla.

Un lasot ir neiespējami nepamanīt, kā stāsts ir uzrakstīts, kaut kas pa vidu starp dzeju un prozu, tāds īpašs ritms, kur katrs vārds ir pārdomāts un biezina emocijas. Tik skaisti izliktas emocijas, apkopotas romāna formātā, es sen nebiju lasījusi. Kopsummā- elpu aizraujoši.

 

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 211 other followers

%d bloggers like this: