Literatūra · Zvaigzne ABC

Salmans Rušdi “Niknums”


Man ir grūti pieķerties tik atbildīgam darbam kā vairāku simtu lappušu pārvarēšana un tik bieza “ķieģeļa”, kādas parasti ir Rušdi grāmatas, nēsāšana apkārt, jo daudz lasu vilcienā un reizēm vannā. Šoreiz “Zvaigzne ABC” parūpējusies par ekonomisko un “vieglo” variantu- tagad Rušdi bija mans uzticamais pavadonis garākos un īsākos celojuma posmos, un relaksācijas mirkļos vannā Rušdi nesamirka vannas putās.

Rušdi nāk ar zīmogu- islama nosodītais. Man gan Rušdi pēdējā laikā asociējas ar viņa paša personības attēlojumu “Bridžitas Džounsas dienasgrāmatā” un grupas U2 videoklipu “the ground beneath her feet”, kurā izmantoti Rušdi vārdi no tāda paša nosaukuma romāna. Un, protams, Salmans Rušdi manu sirdi iekaroja ar romānu  “Zeme zem viņas kājām”, ko es lasīju pirms 7 gadiem, un kas  ir joprojām manu mīļāko grāmatu desmitniekā.

Par Rušdi “Niknumu”:

55 gadus vecais profesors Maliks Solanka ir atstājis sievu un mazo dēlu Anglijā un meklē patvērumu Ņujorkā, ASV. Šis lēmums lielā mērā nāk no kādas nemierīgas nakts, kad viņš attopas pie sievas un bērna gultas ar nazi rokās, domājot par slepkavību. Neko nepaskaidrojot, viņš pamet savu ģimeni, lai būtu pilnīgi viens. Tikai mazliet mulsinoši- kā var būt viens Ņujorkas pūlī, kur katrs ir pakļāvies masu maģijai un vēlas sevi pazaudēt pūlī? Maliks Solanka visu laiku dzīvo ar niknumu, kas viņu saēd no iekšpuses. Vienā brīdī romāns man atgādina Stīvena Kinga “Slepenā loga” sižetu par rakstnieku, kura iekšējā pasaule ir sagriezusies kājām gaisā un kurš neatceras savus nakts notikumus. Viennozīmīgi romāns aizved uz citu cilvēka dabas un rīcību dimensiju- ko parasti slēpj, līdz tas vairs nav noslēpjams.

Kā jau romāna nosaukums to pavēsta “Niknuma” galvenais varonis ir niknums, tā iekšējais spēks, kas sagrauj attiecības un dzīves. Grāmata ir par spēlēm, ko cilvēki spēlē viens ar otru, par noslēpumiem, baisiem un tumšiem, turētiem seifos un citās drošās paslēptuvēs gadiem ilgi. Niknums ir iekšējs monologs un dialogs vienlaicīgi, un grāmatā visi monologi un dialogi ir gari jo gari, tāpat kā teikumi. Dažbrīd teikumi vijas pāri puslapai, dažbrīd teikumi apraujas pēc palīgteikuma saikļa, šķietami nepabeidzot teikumu no gramatikas viedokļa. Jo, ja šie teikumi tiktu pabeigti, tad cilvēki vairs nespētu valdīt pār fūriju, kas plosa viņus no iekšienes, un viņiem vajadzētu tikt galā gan ar niknuma sekām, gan ar to neizskaidrojamo notikumu un sajūtu spektru, kas ir izraisījis niknumu.

Izlasot Salmana Rušdi divus romānus, ir vairākas lietas, kas man asociējas kā Rušdi “rokraksts” – atsauces uz kultūrvēsturiskām vietām un personām (reizēm mainot  to vārdu skanējumu un padarot tik asprātīgi smieklīgu), vēstures un filozofijas notikumiem, faktiem, un reizēm ir grūti saglabāt kursu visu pieminēto lietu vidū. Viens no nozīmīgākajiem tēliem Rušdi ir sieviete-dieviete, kuras skaistums sagūsta apkārtējos un izraisa mazas vai lielas katastrofas. Un, protams, ir mīlestība, kaislīga, dziļa un smaga, kas kā ar rentgena stariem iekļūst mīlniekos un padara ikvienu netikumu, rakstura īpašības pārredzamas un sasniedzamas. Rušdi aprakstītā mīlestība nav rāma vai mierīga- Rušdi varoņi dodas uz karadarbības zonām vai pazaudē viens otru zemestrīcēs. Un vēl – iespējams, ka Rušdi vairs nedzīvo Indijā, bet tas, kas caurvij viņa stāstus, ir visās variācijās un formās – Indija, Indija, un vēlreiz Indija.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s