ceļojumi · citāti · Literatūra · Zvaigzne ABC

J.L.Višņeviskis “Bikini”


Izrādās, ka par lielisku stāstnieku (atmetot visus stereotipus) var būt arī molekulārbiologs un informātikas un ķīmijas zinātņu doktors, nav obligāti jāspecializējas literatūras teorijā vai retorikā. Turkāt šim mikrobiologam ir lieliska humura izjūta. Prezentējot savu jauno grāmatu “Bikini” lielā “Multikino” auditorijā, Janušs Leons Višņevskis paņēma visu mazo auditoriju ar savām plašajām atbildēm.

Manuprāt, viena no labas grāmatas pazīmēm ir tāda, ka pēc tās izlasīšanas  tu vēlētos, lai grāmatas varoņi dzīvo tev bakus kaimiņos, jo kopā pārdzīvotais- stāsta vai romāna lasīšanas ceļš- ir savedis jūs kopā un satuvinājis. Savā ziņā esat kļuvuši par draugiem, un katrā ziņā ik pa laikam iedomājies, kā varētu klāties tavam jauniegūtajam draugam tagad. Un, protams, ir vēlme iepazīt varoņu “māti” vai “tēvu”, tas ir, radītājus. Klausoties, kā runā Višņevskis, mani pārņēma sajūta, ka es pazīstu šo cilvēku un labprāt aizietu izrunāties ar viņu kādā kafijotavā.

Kamēr gaidīju cilvēku rindā, lai autors parakstītu manu “Bikini” eksemplāru, pirms manis iespraucās meitene, kas vērsās pie autora, teikdama, ka viņa neaizņems daudz laika, un grib tikai pateikt- lai viņš tikai neapvainojoties, bet, ja viņš būtu miris, tad būtu klasiķis. Janušs Leons Višņevskis neapvainojās, bet bija lielā sajūsmā par šādu tekstu. Un es piekrītu meitenei- viņš prot rakstīt, stāstīt un veidot tēlus- meistarīgi, dziļi un cilvēcīgi.

Salīdzinot laiku, kad tika uzrakstīts viņa pirmais romāns, Višņevskis atzīst, ka tās esot dažādas skumjas, kas pamudinājušas uzrakstīt “Vientulību tīmeklī” un “Bikini”.

Reiz no kādas meitenes universitātē dzirdēju, ka cilvēki ir tik neaizsargāti empātijas dēļ- jo cilvēkiem ir spēja iejusties otra izjūtās un sāpēs pārāk dziļi. To es varētu attiecināt uz sevi- man ne visai padodas lasīt grāmatas par “briesmīgām” tēmām, pārāk jūtīgi uztveru spīdzināšanas, kara šausmas, sāpes un traģēdijas. Manas sajūtas, lasot Višņevska jaunāko grāmatu “Bikini” nav viennozīmīgas. Protams, ka Otrais pasaules karš asociējas ar vecmāmiņas stāstiem par karu, izsūtīšanu, propagandu, zaudētām dzīvībām, mīlestībām, radiniekiem un īpašumiem. Nav viegli lasīt par norautām rokām un izvarošanām. Ja tas nebūtu Višņevskis, diez vai lasītu, bet Višņevskis savos stāstos kopā ar šausmīgo parāda cilvēcīgo un skaisto. Par īpaši smagiem notikumiem viņš māk pastāstīt nesmagnējā veidā.Vismaz tā, lai vēlētos pabeigt romānu, nevis atlikt malā.

Grāmata varētu būt īsāka un koncentrētāka, lai arī tas, iespējams, ir Višņevska rokraksts. Vienmēr ir vairāki varoņi, sižetiskās līnijas, stāsti. Un, protams, autora izveidotie varoņi pat kara laikā saglabā inteliģenci- interesējas par astronomiju, literatūru, glezniecību, fotogrāfiju un pēc bumbu sprādziena aizbarikādētā pagrabā izpostītajā Drēzdenē spēlē vijoli (un pazīst Paganīni, Bruhu, Mendelsonu- Bartoldi). Galvenās varones lielākais dārgums ir fotoaparāts, kas fiksē epizodes no garām skrienošās kara ikdienas. Un, protams, parādās Višņevska mīļākais stereotips par poļiem- ka poļu vīrieši visām dāmām skūpsta rokas.

Romāns stāstīts no divu pasauļu perspektīvas- Eiropas Anna un Amerikas Stenlijs. Dažreiz šīs pasaules krustojas :

“Kopš Stenlijs sevi atcerējās, Eiropa viņam vienmēr saistījusies ar karaļu pilīm vai krāšņām celtnēm. Un ar kultūru. Tur pie namu sienām karājās skaistākās gleznas, tur tika sacerēta vienīgi nopietna mūzika un tur tika mainīta pasaules uztvere. Amerika savukārt nozīmēja tirgu, kur pārdeva kartupeļus, kukurūzu, bet pēdējā laikā arī tēraudu, naftu, automašīnas, ieročus un godkāri. Eiropai, viņaprāt, tam nebija laika, un tā tikai ziņkāŗi nolūkojās, kā noris šī spēle.”

Grāmatā ir viss- reliģija, vēstures fakti, ģimenes tuvplāni, divi kontinenti, erotiski uzlādētas ainas, vardarbība, cilvēciskais vājums un spēks, nācijas lepnums, nacisti un ;loti daudz Hitlera, asinis, nodevība un, protams, tas, ko aprakstīt un atdzīvināt vārdos un simbolos Višņevskim padodas vislabāk- mīlestība dažādos veidos. Kā pats autors atzina- mīlestība ir viena no mūžīgajām lietām, kam ir visīsākais mūžs. Šoreiz mīlestība piecsimt divdesmit četrās lappusēs, kas tapušas divu gadu laikā.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s