Literatūra

And so it is


15514156-_sy540_

 

Es zinu, ka ir pagājis kāds laiciņš bez rakstīšanas, un esmu saņēmusi mazus aizrādījumus, ka nav labi sākt blogu, rakstīt neregulāri, un tad pazust no arēnas mēnešiem ilgi. Jā, kā jūs to spējat- nepazust uz laiku? 🙂 Ak, man tā gadījās, jo vasaru pavadīju Balkānos, un varbūt karstums un dažādi citi notikumi bija pie vainas tam, ka tur izlasīju tikai trīs grāmatas- Džeimsa Birela romānu no Robert’s books pirkto lietoto “Manana man” (interesanta ideja, bet grāmatas vidū mazliet pazaudējos, par ko īsti tagad ir stāsts), Mišela Verbēra “Tanatonautus” (iesaku!), Frederika Beigbedera “Palīgā piedod”. Par pēdējo grāmatu- tā tiešām ir pēdējā viņa grāmata, ko es lasu, jo, vai nu es nesaprotu visu Bukovska tipa humoru, kas atkārtojas no viņa vienas grāmatas otrā, pazaudēdams jebkādu oriģinalitāti, vai nu man ir pārāk daudz nesapratnes par šo literatūras žanru, ja tāds pastāv.

Atzīšos, ka ap rakstnieci Dorisu Lesingu un viņas grāmatām veikalā staigāju kā kaķis ap krējuma podu- uzreiz piesaistīja autores vārds un Nobela nominācija, interesanta un saistoša valoda, un ļoti smagi temati. Īpaši mani piesaistīja Dorisas Lesingas “Zelta piezīmes”- grāmata uz 600 lappusēm. Taču kā jau visi, es baidos no saistībām- ja nu galīgi nelasās, ja nu tēma tiešām ir par smagu, un tāpēc man jāpadodas grāmatas 3.lappusē, kā man diemžēl gadījās ar Džordžu Martinu.

Un tā es sāku pavisam ačgārni- ar Dorisas Lesingas pēdējo grāmatu “Bens pasaulē”, kas ir turpinājums stāstam par īpatnēju ģimeni no pirmās grāmatas “Piektais bērns”. Nezinu, vai tā bija pareizā izvēle uzreiz pēc Larsa Von Trīra “Melanholijas” noskatīšanās, jo abi gabali dīvaini saskanēja kopā un izraisīja dažādu skumju noskaņu kombināciju, bet nu ceru drīz uzrakstīt par “Benu pasaulē”, jo, lai arī grāmata, manuprāt, galīgi nav domāta pasmagiem novembra vakariem, taču tā tiešām liek padomāt par šo to, kas nenāk prātā, daļēji vai pilnīgi iekļaujoties sabiedrībā un cīnoties par izdzīvošanu kapitālisma pārņemtajā pasaulē.

Advertisements

2 thoughts on “And so it is

  1. Nē, es arī to nespēju. Ja man galīgi nerakstās, tad nerakstās. Taču labi tas nav.
    No Beigdebera esmu lasījusi tikai vienu grāmatu, slavenāko, tur nekā Bukovskim līdzīga nebija.
    Lesingas “The Golden Notebook” man arī nez cik ilgi stāv kaudzē nelasīta, jo ir tik bieza… Esmu gan izlasījusi mazliet vairāk nekā trīs lappuses, tieši tik daudz, cik var paspēt, braucot no darba uz mājām.
    Neraksti par grāmatām, ja nesanāk, bet uzraksti par Balkāniem! Par tiem es Tevi apskaužu.

    Like

    1. Par Beigbederu esmu runājusi ar vīriešiem, un viņi saka, ka tur esot ļoti liela deva ironijas un sarkasma, kā viņš raksta par meitenēm, narkotikām, un seksu, bet es, lūk, redzu tikai šo virskārtu, nekādu iekšēju, dziļāku mesidžu viņa pēdējām grāmatām es nesataustu.

      Par Balkāniem es mazliet parakstīju citur, jo biju izdomājusi, ka te ies tikai par grāmatām, negribējās taisīt rasolu.. 🙂 Un, jā, ja ir iespēja aizbraukt uz turieni, noteikti aizbrauc, īpaši uz Bosniju.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s