Krokodilu dzeltenās acis

Apgādam “Kontinents” ir uzradusies “jaunā franču līnija”, un es diezgan ātrā tempā izlasīju tajā iznākušo Katrīnas Pankolas romānu “Krokodilu dzeltenās acis”.

Vispirms jau priecē vāka dizaina izmaiņas- laikam jau latviešiem patīk neitrālos toņos ieturēti vāki, un šis noteikti ir patīkams izņēmums starp krāsainajiem sieviešu skaisto seju izrotātajiem “Kontinenta” vākiem.

Grāmata lasījās ātri un raiti- labs sieviešu romāns, tiešām labs. Romānā visi personāži ir spilgti, sievietes ir emocionālas, bet ne histēriskas un vienpusīgas. Stāsts ir par divu māsu likteņiem- viena ir gudrā, otrā- skaistā. Izklausās mazliet stereotipiski, bet tā taču reizēm dzīvē ir. Gudrā māsa izdzen no mājām ārā savu vīru, kas, pazaudējis darbu, dzīvo čaklajai sievai uz kakla un krāpj viņu ar meitas manikīra speciālisti, savukārt skaistā māsa ir iestigusi tādā kā laulības dzīves rutīnā, kur nevar saprast, vai vīrs viņu mīl, apnicis iepirkties, iet pusdienās uz dārgiem restorāniem, patīkami, bet tukši pavadīt laiku. Gudrās māsas vīrs aizbrauc prom uz Keniju vadīt krokodilu audzētavu, lai pelnītu naudu, atstājot kredītus un bērnus uz sievas pleciem. Un tā soli pa solim izveidojas stāsta konflikts- gudrajai māsai nav naudas, toties viņa daudz zina par tik senu lietu kā 12.gadsimts, viņa prot rakstīt un tulkot, bet skaistajai gribas ar kaut ko uzspodrināt savu vārdu un iemantot cieņu, slavu un panākumus. Abas māsas sarunā, ka gudrā māsa rakstīs romānu un saņems visu naudu, bet skaistā to reklamēs ar savu vārdu, izmantojot savas lielās zilās acis, pārpasaulīgo skaistumu, kontaktus un vēlmi pēc uzmanības. Divi vienā- kā šampūns un kondicionieris.

Romāna struktūra mazliet atgādināja kādu Pola Ostera romānu “Orākula nakts” – galvenais varonis ir rakstnieks, kurš raksta par savas grāmatas varoni, sapludinot abas realitātes. šajā gadījumā notiek tas pats-  gudrā māsa dzīvo gan savu dzīvi, gan liek izdzīvot savas grāmatas varones dzīvi 12.gadsimtā.

Tālāk nestāstīšu, vien piebildīšu, kas man mazliet nojauca lasīšanu. Tie, kuri negrib zināt spoiler (g)alertus, lai nelasa 🙂

Ja jau stāstā parādās krokodili, tad laikam jau vien loģisks stāsta turpinājums ir tāds, ka krokodils arī kādu apēd. Tas man atgādināja kādu seriālu, varbūt par sen, sen rādīto “Santa Barbaru” pa TV, kur vienmēr krokodils iznīcināja apnikušos seriāla varoņus, kuriem bija jānoiet no skatuves. Otrais moments bija kāda personāža radniecība ar princesi Diānu un visu pārējo klanu. Tā kā man ir pilnīgi vienalga par visām monarhijām un ciltsrakstiem, tad man atliek vien secināt, ka tā ir viena no sieviešu romānu iezīmēm- sievietēm ārkārtīgi patīk sapņot, ka varbūt, nu varbūt mazdrusciņ iespējams, ka viņa varētu būt no kādas princeses ģimenes, ka visa princešu padarīšana ir reāla.

Kā nākamo lasīšu K.R.Safona romānu “Eņģeļa spēle”, un šis romāns atkal būs par (kāda sagadīšanās) rakstnieku un viņa pūlēm uzrakstīt perfekto darbu.