Literatūra · Zvaigzne ABC

Zeltītā piezīmju grāmata


Dorisas Lesingas populārāko romānu “Zeltītā piezīmju grāmata” lasīju četrus mēnešus- gan blīvā teksta daudzuma, gan romāna struktūras dēļ. Atzīšos, kas ne pavisam nebija viegli, bet es biju uzstādījusi sev literāru izaicinājumu izlasīt romānu, kas bija aktuāls 1960.gados un kas tiek ierindots feminisma literatūras kategorijā, lai arī pati autore tam nepiekrīt. Pirms tam biju izlasījusi Dorisas Lesingas divus romānus par Lovetu ģimeni, kas stila ziņā ir pavisam cits baudījums kā “Zeltītā piezīmju grāmata”.

Vispirms jau jāiesāk ar to, ka noteikti pirms romāna lasīšanas jāizlasa autores priekšvārds, kurā viņa izskaidro romāna tapšanas procesu un atsevišķo daļu saistību vienai ar otru, jo 735 lappušu garajā vēstījumā autores radītās brīvo sieviešu piezīmju grāmatas un to robežas izšķīst kā cukurs karstā kafija. Romāns ir kā saruna ar gudru cilvēku- redzams, ka autore ļoti cītīgi ir strādājusi, ieguldījusi milzu darbu un enerģiju, lai fiksētu savas pārdomas. Taču galvenais uzsvars ir likts uz darbību cēloņiem, sekām, sakarībām, tas noteikti nebūs spraiga sižeta cienītājiem.

Man uzreiz iepatikās grāmatas vāka noformējums un romāna pirmie vārdi “abas sievietes Londonas dzīvoklī bija vienas”. Tātad – brīvās sievietes. Rakstniece Anna un viņas draudzene aktrise Mollija atspoguļo gan pašu rakstnieci un viņas dzīvesveidu, gan visas citas sievietes ar viņu tā laika domāšanu un uzvedību. Tātad piezīmju grāmatas ir četras-melnā ir par rakstnieces atmiņām par dzīvošanu Āfrikā , sarkanā- komunismu, dzeltenā- rakstnieces alterego piezīmju grāmata, zilā- rakstnieces dienasgrāmata. Zeltītā piezīmju grāmata asociējas ar visu tēmu sajaukumu un sabrukumu.

Rakstniece Anna, kas vairs neraksta, ir interesants presonāžs. Viņas sapņi, to tulkošana, psihoterapeites “Mīļmāmiņas” apmeklēšana, sarunas ar kino aģentiem par viņas iepriekšējā darba ekranizēšanu, smalkā ironija un diskutēšana, kas īsti ir literatūra un kas žurnālistika. Man likās, ka Anna no kaut kā bēg un slēpjas – “Literatūra ir analīze jau pēc notikuma. Šāda rīcība- visu pārvērts par belestriku- ir sava veida izvairīšanās.” Rakstniece Anna ir stipra sieviete, spējīga sevi aizstāvēt.

Un tās citas Annas, kas parādās, kad Lesinga sadala sievietes tēlu kā zinātnieks dala atomu sīkākās daļās, tās Annas, manuprāt, ir vājas. Ja sākumā lasīšana vedās raiti, tad redzot brīvo sieviešu vājumu un neskaitāmās mīlas dēkas ar precētiem un nepieejamiem vīriešiem, man parādījās gan žēlums, gan atkārtošanās moments, jo stāstu ir pārāk daudz. Stiprā Anna satikās ar daudz vājākiem vīriešiem, un šajās attiecībās arī kļuva vāja un atkarīga. Iespējams, kā šādas attiecības un sieviete, kurai ir gan politiska nostāja, gan šaubas par komunismu, gan dažādas vēlmes, bija par pamatu feminisma nokrāsas piedēvēšanai šajā grāmatā. Citādi- šīs abas sievietes, Anna un Mollija, visu laiku to vien darīja, kā runāja par vīriešiem, un tas nu gan īsti nav feminisma pamatā.
Lai arī šīs grāmatas lasīšana nebija no vieglākajām, un reizēm man vajadzēja pārlasīt autores priekšvārdu par to, ko tad viņa īsti, ir gribējusi pateikt ar katru no piezīmju grāmatām, jau no paša sākuma es sapratu, ka šis ir liels ieguldījums literatūrā un iespējams, ka darba novērtēšanai un saprašanai vajadzīgs laiks un pārdomas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s