Literatūra · Santas mīļākās grāmatas

Mēs – Zoo stacijas bērni


Turpinām par pusaudžu gadiem un literatūru.

Grāmata „Mēs- Zoo stacijas bērni” bija man paslīdējusi garām manos pusaudža gados. Man liekas, ka es pat atceros cilvēkus runājam par šo grāmatu, vai varbūt kādreiz esmu arī redzējusi grāmatu uz bibliotēkas galda, taču nebija sanācis tieši to paņemt rokās. Tikpat nejauši, ejot garām, ieraudzīju šo grāmatu. Domāju- nu ok, atkal būs viens no tiem jauniešu skolas romāniem, ko agrāk izdeva sērijā- baltas, glancētas vienāda formāta grāmatas. Tās man bezdievīgi riebās, jo nekad nepiederēju pie tās meiteņu sugas, par kurām tur bija rakstīts, un es vienmēr biju aizmirsusi varoņu vārdus grāmatas vidū.

Lasīju divas dienas. Pirmajā dienā līdz plkst.3 naktī. Nekas nav aizraujošāks par cita nelaimi, uz kuru var noskatīties no malas. Nelikās, ka grāmata ir par 70.gadu beigām, bija mūsdienu klātbūtnes elpa.  Grāmatas galvenā varone Kristiāna runā par laiku, kad tika potēts, ka būt kā visiem ir pats labākais risinājums, ieteikums, norma. Bija nekaunīgi un nepieņemami censties būt citādam. Tagad, manuprāt, es pat īsti nezinu, kas ir „būt kā citi”- jo šobrīd man liekas, ka meinstrīmu veido visi tie, kas agrāk bija „citādi domājošie”.

Autori ir tā saucamie „spoku” rakstnieki, kuri atstāsta jaunas narkomānes stāstu par heroīna murgu vairāku gadu garumā. Kristiāna ir skolniece, kas uzaugusi nelabvēlīgā ģimenē, kurā valdīja alkohols, vardarbība, atsvešinātība un nabadzība. Kādā brīdī māte izlemj atstāt vardarbīgo vīru, sāk jaunu dzīvi, meitenei uzrodas patēvs. Lai izkarotu savu vietu skolā un ārpusskolas kompānijās, viņa sāk apmeklēt bārus, diskotēkas, izmēģina marihuānu, un pirmo reizi pēc Deivida Bovija koncerta izmēģina heroīnu.

Nu labi,bez moralizēšanas, ka visas narkotikas ir „fui”, šī ir perfekta grāmata, lai, pirmkārt, izbaudītu sajūtu, ka jūsu dzīve nav nemaz tik slikta, ne tik bezjēdzīga, kā reizēm liekas. Lasot grāmatu, kur principā nekas īsti nemainās, jo ir viens aplis, pa kuru riņķo šī meitene- iesākusi heroīna lietošanu, viņa atgādina nakts tauriņu, kas lido ap gaismas ķermeni, un tad naktstauriņš apdedzis un apjucis uz mirkli apstājas. Un tad sāk visu heroīna apli no jauna.

Man ir mazi iebildumi,ka grāmatā stāstījums mazliet izklausās ne tik „pusaudzisks”, kā tam pienāktos no 13-14 gadīgas meitenes, jo neliekas, ka caur visu narkotiku miglu būtu iespējams atcerēties konkrētu tablešu daudzumu, ko meitene sevī iemet dažu stundu laikā, un es nedomāju,ka tā meitene vispār domāja par jebko, nerunājot par to, ka spēja kaut kā analizēt sevi, un beigās meitenes stāstījumā parādās pat moralizējošas notis. Bet tāpēc jau mums ir divi „spoki”, kas visu saveduši kārtībā un droši vien murgainajā stāstā ielikuši struktūru. Bez tam es nezinu, kas tulkotājai ieteica, ka tīņi varētu lietot „vēsi” aprakstot kaut ko kā „foršu”, bet iespējams, ka es esmu nokavējusi šo „vēso” periodu manā dzīvē.

Nākamajā vakarā noskatījos filmu ar tādu pašu nosaukumu „Christiane F. – Wir Kinder vom Bahnhof Zoo”.

Grāmatā man gan Kristiāna, gan Detlefs likās šausmīgi egoisti, kas principā ir katra narkomāna pamatstāvoklis, savukārt filmā viņu abu tēli ir daudz romantiskāki.

Nespēju atturēties, lai nepameklētu informāciju par  galveno varoni Christiane Vera Felscherinow, kura pēc interneta atrodamajām ziņām 50 gadu vecumā joprojām cīnās ar atkarību no narkotikām.

Viņai ir ārkārtīgi skumjas acis.

Life out of control.

Advertisements

8 thoughts on “Mēs – Zoo stacijas bērni

  1. Šī grāmata bija mana pusaudžu gadu mīļākā lasāmviela. “Izgāju tai cauri” reizes trīs. Pirms gada vai vairāk, noskatījos beidzot arī filmu. Nezinu vai šīs grāmatas iespaidā vien, bet adatas man nepatīk pat Gulbja laboratorijas kabinetā. Pamācoša grāmata pusaudžiem un tiem, kuri meklē muļķīgus dzīves aizstājējus…

    Like

    1. Kuraa gadaa taa bija izdota pirmo reizi?

      Vispaar jaa, shii graamata atskjiriibaa no dazhaam filmaam, kas glorifiscee narkotiku lietotaajus, nav noderiiga tiem, kas grib kaut ko izmeegjinaat. Man mazliet pietruuka apraksta,kaads ir tas heroiina kaifs, par to bija tik maz uzrakstiits, un laikam jau likumsakaraiigi, ka taa.

      Like

  2. Man pusaudžu gados ļoti patika, nezinu kā būtu tagad, gan jau spētu tur ieraudzīt ko citu. Tieši tas, ka grāmatā netiek mācīts, ka “visas narkotikas ir “fui” ” un visi narkomāni- pretīgi cilvēki, manuprāt, arī jauniešiem patīk. Bez moralizēšanas un pamācībām pats vari ieraudzīt, kāda narkotikām ir ietekme uz cilvēku. Iespējams, mana nepatika pret narkotikām radusies tieši no šīs grāmatas, palīdzēja saprast arī to, ka par narkotiku upuri var kļūt ikviens.
    Un laikam 2000. gada izdevums arī bija pirmais latviešu valodā pieejamais.

    Like

  3. Es vēl lasīju pirmo izdevumu (salīdzinājumā jaunais liekas aizdomīgi plāns) un tagad jau taisos nopirkt un pārlasīt. Taisnība jau ir par to saistošo nelaimi, man narkomānu dzīve liekas kā kkas ļoti tāls, riebīgs un interesants.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s