Klusuma spirále

Studējot žurnālistiku, uzzināju par klusuma spirāles teoriju, kas izskaidro viedokļa veidošanos un pieņemšanu. Klusuma spirāles teorija skaidro situācijas, kādēļ cilvēki izvēlas klusēt, ja viņi jūt, ka viņu uzskati ir mazākumā salīdzinājumā ar sabiedrības lielākās daļas uzskatiem.

Es reizēm garāmskrienot palasu, ko daži gudri cilvēki šur tur saka par grāmatām, un nemaz neskrienu atkārtot viņu pieredzi. Bet arī nesaku, ja galu galā iepazīstos ar darbu, ka viedokļu līderu lasītais ir nesaprotams suņa murgs, ja man tā liekas. Tā nu es kūņojos pa klusuma spirāli.

Pēdējā laikā man ir veicies ar grāmatu izvēli, kas ir bijusi vairāk uz instinktiem balstīta. Kāpēc es pieminēju klusuma spirāli? Jo par to es atcerējos, skatoties uz kādu nesen izdotu grāmatu, ko neminēšu vardā, bet kuras reklāmas kampaņa skrēja grāmatai pa priekšu. Daži blogeri par to rakstīja pirms tās lasīšanas (?), un reklāmas kampaņa  mani atstūma malā no grāmatas, jo man patīk pašai uzrakt kaut ko labu un klusi par to papriecāties pie sevis (nu labi, arī blogā). Ne pārāk reklamēti darbi, kas pārsteidz ar savu burvību nesagatavotu, man patīk daudz labāk nekā masveida psihoze. Par norvēģu rakstnieku Lū (kura vārdu un uzvārdu es joprojām nespēju atcerēties) biju vienreiz lasījusi,  ka intervēt viņu esot bijis dažu cilvēku sapnis, un vispār likās, ka tas ir kaut kas spožs un nesaprotams. Atturējos no rakstnieka kādu laiku. Jo skandināvu literatūra (ar maziem izņēmumiem) man saistās ar kaut ko tik smagu, griezīgu un bezdzīvīgu, ka es labāk izvēlos lasīt kaut ko no sieviešu romāniem, kuri mani  savukārt kaitina ar savu spirdzīgumu un prognozējamiem notikumiem.

Nu re, un tagad es varētu piekrist visiem, kuri sita plaukstas aplaudējot Lū meistarībai. Iesāku ar „Dopleru”, kurā 40gadīgs vīrietis pēc tēva nāves un kritiena no velosipēda, izvēlas dzīvot mežā un nodrarboties ar barteru, lai apmainītu nomedīto gaļu pret citiem vajadzīgajiem produktiem. Turklāt viņam ir milzīga problēma- milzīgs loceklis. Sarkams un ironija bagātīgi lija no teksta ārā par spīti īsajiem teikumiem. Sen nebiju lasījusi kaut ko tik atsvaidzinošu. Nākamajā dienā sāku lasīt „Muleju” par 18gadīgu meiteni, kura lidmašīnas katastrofā zaudē visu savu ģimeni un mēģina divas reizes veikt pašnāvības aktu. Par spīti grāmatas plānumam lasīju 3 dienas un neparko negribējās, lai grāmata beidzas.

Ar Lū radītājiem tēliem bija viegli sadraudzēties, jo tie, pirmkārt, bija cilvēcīgi, egoistiski, tieši, un turklāt man nebija nekādu grūtību iedomāties, kā tie izskatās. Man likās, ka šie tēli patiešām varētu eksistēt. Un bez tam Lū nemoralizē, bet smalki vij savu stāstu, un tad es pamanu, ka manī veidojas pārdomas par dažādām tēmām pilnīgi negribot. Šis rakstnieks prot sarunāties ar lasītāju bez liekas tā gruzīšanas. Rakstnieks raksta par dramatiskiem notikumiem, kas maina cilvēku uz mūžu, izmantojot tik maz dramatisku līdzekļu un tik maz vārdu, ka vēstījuma spēks līdz ar to palielinās.

Un, lai arī izskatās, ka blogeri ir jaunie viedokļu līderi, es ceru, ka Lū nekad nekļūs par „kulta” rakstnieku (un tomēr es to klusām iesaku).