Literatūra · Norden AB · Santas mīļākās grāmatas

Naivi par būtisko


Ar grāmatām ir jocīgi. Varu nelasīt dienām, nedēļām, mēnešiem ilgi, bet aptuveni pēc 3 mēnešu nelasīšanas es jūtu, ka pietrūkst kaut kā tik būtiska manā dzīvē, un esmu gatava ienesties jebkurā bibliotēkā un smaržot tur atrastās grāmatas. Mana mīļākā bibliotēka ir Rīgas Centrālā bibliotēka, otrais stāvs. Un, jā, es bieži smaržoju grāmatas, pat tad, kad uz mani nosodoši skatās..

Šonedēļ atradu cilvēku atklātus pastāstiņus par saviem lasīšanas paradumiem Rakstniecības un muzeja mājaslapā, kur izlasīju, ka Ivars Šteinbergs saka:  ‘Man ir teikts, ka cilvēki dalās tajos, kas pusaudžu gados ir lasījuši Ēriku Mariju Remarku un tie kas Selindžeru, man sanāk pieskaitīties tiem otrajiem.’  http://rmm.lv/?p=9176

Atgādina skolas sporta stundas, kur vajadzēja dalīties komandās pēc „viens-divi” principa. Remarks man iemācīja, ka rumu dzert ir forši,tomēr es arī esmu Selindžera komandā, un ar prieku izlasīju, ka top filma par Dž.D.Selindžeru, un tā parādīs, cik Selindžers ir pretrunīga, nevis pagalam ēteriska personība.

Lai arī biju uzsākusi lasīt Virdžīnijas Vulfas „Deloveja kundzi” jau trešo reizi, lasīšana nevedās. Sāku lasīt Kamī „Mēri”- tas pats. Liekas, ka, lasot šīs grāmatas, man pašai jāsāk pierakstīt savu domu plūsma, jo nekā nespēju iedzīvoties grāmatu saturā. Negribējās aizvainot Vulfu, lasot grāmatu pa diagonāli, tāpēc nolēmu ķerties klāt kaut kam vienkāršam. Laikam jau bieži mūsu dzīve iet pa apli un gadās izdzīvot dažādas sajūtas no jauna. Man sagribējās izlasīt Astrīdas Lindgrēnes grāmatu „Ronja- laupītāja meita”, un tāpēc es devos tai pakaļ uz bibliotēku. Droši vien pirmais impulss bija radies no Katnisas tēla triloģijā „Bada spēles”, jo Ronja man atgādina tādu atvieglotu Katnisas versiju bērnībā ar visu rāpšanos kokos, spēlēšanos ar zvēriem un drāmu starp ģimenēm. Bērnībā „Ronja” bija viena no manām mīļākajām grāmatām, bet jocīgi, ka tik daudzas lietas no stāsta bija aizmirstas. Tajā pašā pamatskolas bērniem domātajā plauktiņā atradu Erlena Lū slaveno grāmatu „Naivi.Super”, un man bija divējādas emocijas. Pirmais bija prieks, jo pēc autora darbiem „Mulejs” un „Doplers” biju cerējusi izlasīt arī šo darbu, un grāmata atradās, to īpaši nemeklējot. Bet tomēr izbrīnīja fakts, ka Lū ir ielikts blakus Lindgrēnei, jo tas man galīgi neliekas desmitgadīga bērna līmenis.

Es jau zināju, ka lasīšu grāmatu ar lielu aizrautību. 239 lappuses izvilku uz 3 dienām ar nodomu- lai tik ātri nebeidzas.  Identificēšanās ar 25-gadīgo puisi, kurš pārdod visu savu iedzīvi, lai sāktu kaut ko no jauna, bija tik spēcīga. Protams, Lū risina pirmās pasaules problēmas- ko ar sevi iesākt, ja nezini, ko ar sevi iesākt. Ko iesākt tad, ja liekas,ka nekam nav jēgas, un emocionālais sabrukums ir tik tuvu? Pasaule attēlota naivi minimālisma stilā, un katrā teikumā jūtama jaunieša izolācija no ārpasaules. Iesākot lasīt, es iedomājos, cik forši būtu, ja grāmatā jaunietis tiktu galā pats ar sevi bez mīlestības parādīšanās dzīvē, bet nu diemžēl tā notika, ka visa depresija sāka beigties, kad jaunietis iepazinās ar meiteni, kas atgādina Alanisu Moriseti. Nu labi, un vēl palīdzēja ceļojums uz Ameriku, kas parādīja, ka viss ir iespējams. Tas mazliet jau oz pēc klišejas, bet Erlenam Lū to var piedot.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s