ceļojumi · Santas mīļākās grāmatas

Ceļā – Burn, burn, burn


Es gatavojos ceļojumiem jau iepriekš, pat nezinot, kad un kur es došos.  Krāju šampūna un kondicioniera paraudziņus, mazās pudelītēs, kurās atļauts pārvadāt 100 ml šķidruma, un citus niekus.  Dažreiz gadiem ilgi krāju nejauši atrastas kartes, kas kaut kad kaut kā noder. Man ir vairāki šortu pāri, jo ceļošana man saistās ar neparedzamiem apstākļiem, karstumu un spēju efektīgi pārvietoties no viena punkta līdz otram, un te nu šorti un ērti apavi ir viss, kas ir vajadzīgs. Man ir piezīmju blociņi, kuros es pierakstu ar ceļojumiem saistītās piezīmes. Man ir dažas tik ērtās grāmatas mīkstos vākos, kas gaida savu ceļojuma kārtu, jo mēdzu tās ātri izlasīt un kaut kur atstāt. Māku sakrāmēt ceļojuma somu dažās minūtēs, vienmēr zinu savu pases derīguma beigu termiņu, lai mani pēkšņi nepārsteigtu birokrātiski sīkumi.  Emocionāli esmu gatava doties ārpus Latvijas gandrīz jebkurā mirklī..

Un no otras puses- es neesmu īpaši laba ceļotāja vispārpieņemtajā nozīmē. Es neplānoju, ko es darīšu, cik dienas pavadīšu kādā vietā, kā man tikt no viena punkta līdz otram. Šādas lietas mani garlaiko.. Parasti nepalieku viesnīcās, bet izmantoju www.couchsurfing.com piedāvātās iespējas vai kaut kad kaut kur satikto cilvēku viesmīlību. CS esmu jau piecus gadus, un vienmēr visiem iesaku to izmantot. Uz lielākajiem tūrisma objektiem eju reti un ar lielām mokām, jo nespēju pārdzīvot vilšanos saistībā ar to, ka visi objekti izskatās mazāki nekā televizora ekrānā, grāmatu lappusēs vai citu cilvēku iespaidos. Turklāt tas viss pieprasa spēju pielāgoties un virzīties mistiskā pūlī, lai redzētu Kolizeju, Eifeļa torni vai Monu Lizu. Tas, ko es gaidu no ceļojuma, visbiežāk ir nejauši sastapti un dažām stundām/dienām iepazīti cilvēki, kuri atļautu man ieskatīties viņu dzīvēs, salīdzināt, izbaudīt to sabiedrību, iepazīt viņu paradumus.. ko viņi ēd, dzer? Kā tieši? Kāpēc viņi dzīvo tā? Ko viņi domā? Es jūtos bezgala pateicīga par katru interesanto sarunu vai notikumu, kad esmu ceļā.

Keruaks ir amerikāņu rakstnieks, Bītu paaudzes pasaules uzskatu radītājs. Románá Keruaks apraksta savus piedzīvojumus, ceļojot ar draugiem no vienas Amerikas malas uz otru,  un tas viss atgādina narkotiku, seksa, netīrības, un sarunu virpuli vientuļā tuksnesī.Daudzviet biju redzējusi vai dzirdējusi cilvēkus citējam Keruaku :

“the only people for me are the mad ones, the ones who are mad to live, mad to talk, mad to be saved, desirous of everything at the same time, the ones who never yawn or say a commonplace thing, but burn, burn, burn like fabulous yellow roman candles exploding like spiders across the stars.”

Droši vien nesenā filma „Ceļā” mani uzvedināja uz interesantām pārdomām, kāpēc es vēl neesmu izlasījusi slaveno darbu, it īpaši ņemot vērā, ka man nepatīk standarta ceļojumi un ka jau vairākus gadus sapņoju par to sajūtu, kad esi „ceļā”. Noskatījos filmu. Atgādināja atsilušu sulas koncentrātu. Bet kaut kas tajā filmā bija… kaut kas, kas teica, ka grāmatai jābūt labākai. Uzsāku grāmatas medības. Un tālāk jau viss izklausās pēc „likteņa”. Dabūju grāmatu tieši tajā dienā, kad nopirku aviobiļeti savam ceļojumam. Lasīju, kamēr biju ceļā.

Man ir grūti būt objektīvai, vērtējot šo grāmatu. Sala Paradaiza tēls ir radīts kā mazliet neievērojama, bet vienmēr klātesoša „teicēja balss”, un nav grūti iedomāties sevi šajā lomā. Es ar interesi lasīju, kā Keruaks visiem spēkiem cenšas pataisīt Dīnu par svēto vājprātīgo, par kulta figūru, kas, iespējams, ietekmēja pagājušā gadsimta 60. un 70.gadu jauniešu prātus. Dīns likās tik apmāts ar sevi, ka atgādināja cilvēku ar uzmanības traucējumiem, jo principā viņš spēja mīlēt visus un visu, bet ne ilgāk par dažām minūtēm vai dienām. Savukārt es nenoticēju Merilū tēlam- man viņa likās tik atšķaidīta un neievērojama, ka ar grūtībām viņu atšķīru no citām sievietēm romānā. Un vispār- sievietes romānā bija tik garāmejošas, pamestas novārtā un nelaimīgas, ka man bija grūti iedomāties sevi sarunājamies vai ceļojam ar viņām. Daži cilvēki ir kritizējuši grāmatu par tās idealizētajiem uzskatiem saistībā ar melnādaino cilvēku dzīvi, padarot tos un to dzīvi par bezrūpīgu un daudz brīvāku un laimīgāku vidi salīdzinājumā ar baltādaino snobisko vidi un noteikumiem. Es nevaru iedomāties šo grāmatu bez tā visa. Manuprāt, grāmata piedāvā lielisku skatījumu uz amerikāņu sabiedrību un tās dalīšanos.

Ir pieejamas dažas atsauksmes par šo grāmatu, un mani visspēcīgāk uzrunāja Diānas vērtējums, jo  neizskatās, ka Diānai ir patikusi grāmata. Vispār man grūti iedomāties, ka kāda daudzbērnu māte vai tēvs uzskatītu, ka šī ir kolosāla grāmata, jo grāmatas varoņi neizceļas ar īpašu atbildīguma sajūtu vai ģimeniskumu. Ceļš šajā gadījumā atraisa gan labās, gan sliktās iezīmes cilvēkā, un te spilgti izpaužas Sala Paradaiza bezmugurkaulainā attieksme pret jebko pasaulē- ceļotājs vienā mirklī var pārvērsties no drauga svešiniekā, vai svešinieks  var kļūt par draugu, un sarunas visbiežāk ir tik nekonkrētas, ka nebūtu iespējams tās vispār uzturēt ilgāk par piecām minūtēm, bet tieši tas ir ceļa gars. Tas, ko ir izdarījis Keruaks, ir mēģinājums notvert ceļa sajūtas, to vienreizējo sajūtu, pēc kuras dzenos ik pa laikam arī es- dzīvošana tieši šajā momentā, reizēm pat ne visai veselīgos apstākļos, taču tādā notikumu un sajūtu epicentrā, kad pa īstam sajūti, ka viss, ko tieši tajā brīdī dari un jūti, nav kontrolējams, bet viss šķiet tik pareizi. Un es spēju saprast, kas ir tas, kas liek atkal un atkal tādiem kā Dīns doties ceļā tūkstošiem kilometru attālumā atkal un atkal. Bet kā jau es minēju iepriekš- es galīgi neesmu objektīva, vertējot šo darbu.

Advertisements

2 thoughts on “Ceļā – Burn, burn, burn

  1. Pa smuko. Man mazliet žēl, ka man tā nav, man šķiet, ka tā ir pareizi dzīvot.
    Kaut kādos padsmit gados es aizrautīgi izlasīju “Dharmas blandoņas”, bet šī tā arī stāv nelasīta. Varbūt bail vilties. Varbūt gluži vienkārši vainojams grāmatas izmērs, tā ir līdzi nēsājāmā grāmata, bet allaž paņemas kas cits. Vecumdienām nez vai taupu…

    Like

    1. Vispaar tagad man iisti neliekas, ka gribeetu uzreiz kaut ko lasiit no Keruaka veelreiz.. Jaapaiet laikam, un tad varbuut sanjemshos Dharmas blandonjaam.
      Jaa, izmeers ir labs un parociigs celjojumam, nesaliidzinaat ar ‘Zelta pieziimju graamatu’! 🙂

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s