Literatūra · Santas mīļākās grāmatas

Kaķa šūpulis


ImageEs zinu, ka neesmu īsta blogere, jo esmu klusējusi ilgi un nepiedodami. Dzīvoju ārpus Latvijas, un vienīgā grāmata, ko paķēru līdzi pārvācoties, un ko es speciāli taupīju šādam nolūkam, bija K.Vonnegūta “Kaķa šūpulis”. Tas arī ir viss, ko esmu lasījusi pēdējo 2 mēnešu laikā.

Pirmkārt, jau grāmatas formāts ļāva to paņemt līdzi tajā haotiskajā procesā, ko sauc par čemodāna kravāšanu. Otrkārt, īsi pēc pilngadības sasniegšanas es iekļuvu tajā mistiskajā fāzē kā “Vonnegūta mīlēšanas un glorifiscēšanas laiks”. Pavadīju šādā apmātībā apmēram 2-3 gadus, līdz biju izlasījusi visas toreiz pieejamās grāmatas. Ja man tagad jautātu, vai es atceros sižetu visām tām grāmatām, es nespētu atbildēt sakarīgi. Es atceros “Čempiona brokastis”, bet, iespējams, es atceros to filmas ekranizācijas dēļ. Es neatceros izlasīto grāmatu sižetu, bet atceros to sajūtu, ko Vonnegūts man kā tikko no pusaudžu vecuma izlīdušai “jaunietei” sniedza- tā bija mierinoša sajūta, ka smieties par pasaules iekārtu un dumjiem cilvēkiem ir pieņemami, reliģija nemaz nav taboo temats, un ka dabas apraksti nav vienīgā pieejamā literatūra pasaulē. Turklāt Vonnegūts izmantoja visādas rupjības un īsus, kodolīgus teikumus! Tieši tas, kas, iespējams, vidusmēra pusaudzim vajadzīgs laikā, kad vecāki un skolotāji birdina asaras vidusskolas izlaidumā un bārsta pantiņus par stāvēšanu krustcelēs un pareizā ceļa izvēli.

Varbūt šī ir vienīgā grāmata (Kaķa šūpulis) no Vonnegūta grāmatām, kas atstāja uz mani tik lielu iepaidu, ka es pat izrakstīju visādus bokononisma likumus no grāmatas. Es tos iegaumēju, tie man likās ģeniāli. Es negribu stāstīt par grāmatas sižetu, es tikai gribu pieminēt, ka, to pārlasot pēc aptuveni 10 gadiem, es jutos atgriezusies pagātnē, un pēdējās lappuses man atgādināja, kāpēc es biju tik ļoti aizrāvusies ar Vonnegūtu.

Tā nu es izaugu ar Vonnegūtu, un, kā izrādās, arī izaugu no Vonnegūta. Es jutos tā, it kā es nespētu vairs sajūsmināties par grāmatu tā, kā es to darīju toreiz. Un tāpēc varbūt pareizāk ir nepārlasīt bērnībā vai pusaudžu gados lasītās grāmatas, jo var izrādīties, ka tas, kas mūs aizrāva toreiz, tur vairs nav atrodams, un varbūt tāpēc, ka mēs paši esam neatgriezeniski mainījušies laika gaitā.

Kad Vonnegūts 2007.gadā nomira, Facebook vēl nebija uzņēmis tik straujus apgriezienus, lai visi cilvēki retvītotu kāda nāves faktu kā svarīgāko savas dzīves notikumu. Iespējams, tas mani pat neuztrauca. Tā gadās. Pavisam citādi bija ar Selindžera nāvi- es apstājos uz pussekundi, lai padomātu par to, ko viņš man nozīmēja.

Un tagad es atdotu puspasauli, lai vienīgā grāmata, ko es būtu paņēmusi savā čemodāna, būtu bijusi Selindžera “Jaunie cilvēki”, kas tagad vientulīgi dus kādā kastē starp citām grāmatām.

Advertisements

8 thoughts on “Kaķa šūpulis

  1. Vonnegūtu es lasīju varbūt pārāk agri, kādu trīspadsmit gadu vecumā, “Kaķa šūpuli” un “Balagānu”, un neko vairāk tā arī ne. Pašai dīvaini, jo šķiet, ka man uz viņu būtu bijis jāpavelkas. Varbūt vēl kādreiz došu otru iespēju, bet liekas, ka būs bēdīgi, ja viņš man tā arī neiepatiksies.
    Bet Selindžers bija viens no pirmajiem, ko es lasīju arī angliski. Viņu pārlasīt man arī bail, jo ja nu vairs nepatīk?
    Kas attiecas uz klusēšanu — tā tieši ir īsto blogeru pazīme, regulāri izdomāt dažādus klusēšanas ieganstus.

    Like

    1. Selindžers aizskāra kaut kādu ļoti specifisku stīgu manī, kad lasīju “Jaunos cilvēkus” 13 gadu vecumā, un šī stīga joprojām pulsē manī. Tāpēc es jūtu saikni ar S., bet ar Vonnegūtu vairs ne.
      Un vispār vai kāds nav uzrakstījis par grāmatu blogeru pazīmēm vai ko tmldz.? Man ir sajuta, ka tagad grāmatblogerisms ir populārs, tikpat populārs kā reiz hipsterisms, un tad visi laida apkārt aprakstus, kas ir un kas nav hipsteris 🙂

      Like

  2. Santa, paldies par ierakstu, ļoti sasaucās ar manām izjūtām. Es arī kādreiz gāju cauri Vonnegūta posmam, arī laikam apmēram 18 gadu vecumā. Man tolaik ļoti patika, taču nebija sajūta, ka uzrunāja tā kā Selindžers, kas arīdzan manī aizskāra kaut ko dziļu un netveramu. Tagad bail Selindžeru pārlasīt:) Un varbūt labāk arī nevajag. Nezinu.
    Par blogeriem runājot, nezinu, kādas ir pareizās pazīmes, taču mani klusēšanas posmi sasaucas ar pilnīgu ielīšanu tik dziļi savā alā, kad es pat nespēju saņemties palasīt citu blogu ierakstus. Droši vien tāpēc, ka tas atgādina par pašas neierakstītajām atskaitēm par grāmatām.
    Pēc laiciņa tas atkal pāriet. Un tā visu laiku – augšā, lejā:)

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s