Literatūra · Santas mīļākās grāmatas

Forgive me, Leonard Peacock


Aiaiai, atkal sanāca iegrimt tajā dzīves posmā, kas saucas pārvākšanās no vienas valsts uz otru, un kas iekļauj sevī tādas lietas kā nelasīšana un nerakstīšana.
Šo posmu pārtraucu ar vietējās bibliotēkas apmeklējums, kas Anglijā, protams, ir pavisam citāds kā Latvijā. Pirmkārt, viss ir tik datorizēts, vienīgā reize, kad es runāju ar cilvēku, bija reģistrēšanās bibliotēkā, un puisis bija uztraucies daudz vairāk par mani. Patīkami satikt sociāli neaktīvus cilvēkus tomēr 🙂

Apstaigāju visu bibliotēku, kuras iekārtojums neatšķīrās no iepriekš redzētā- bērnu nodaļa, sieviešu nodaļa, ceļojumi, CD un DVD, datoru stūrītis, kuru aktīvi izmantoja bezdarbnieki, un obligātā kafejnīca. Klīdu bezmērķīgi, līdz ieraudzīju grāmatu, kas mani uzrunāja. Uzreiz atmetu visus sieviešu romānus ar košiem vākiem, izvēlējos kaut ko tik pusaudzisku kā Matthew Quick „Forgive me, Leonard Peacock”. Piegāju pie automāta, reģistrēju grāmatu kā savu, un viss. Atpakaļ atdot grāmatu arī var tāpat, nemaz nerunājot ne ar vienu. Cik perfekti cilvēkiem, kas noguruši no komunikācijas!
Pēdējo reizi Anglijā biju pirms deviņiem gadiem, un toreiz grāmatas pirku tajās lietoto apģērbu un lietu bodēs, un viena no grāmatām, ko izlasīju toreiz, bija DBC Pierre „Vernon God Little”. Tā joprojām ir spilgti iespiedusies atmiņā kā vienā no foršākajām grāmatām, ko esmu lasījusi un kuras citātus esmu izrakstījusi un atceros joprojām.
Šoreiz izvēlētā grāmata „Forgive me, Leonard Peacock” nebija tālu no iepriekšējās grāmatas tematikas- stāsts par neaprūpētu, aizvainotu, apbižotu pusaudzi, kuram ir dzimšanas diena un kurš joņo visur apkārt ar ieroci, lai nogalinātu savu kādreizējo labāko draugu un pēc tam pats sevi. Jā, pareizi, bija taču reiz stāsts par pusaudžiem Amerikā, kas nogalināja savus klasesbiedrus un pēc tam paši sevi, ne?
Pirmās lappuses n
egāja viegli par spīti lielajam burtu šriftam, kā arī zemsvītras piezīmēm, kas pletām pa vairākām lappusēm. Nu pusaudzis kā pusaudzis – ļoti koncentrējies uz sevi, gudrs, bet pārjūtīgs, pajukusi ģimene, un lielais drūmais noslēpums. Pēc tam jau lasīšana veicās raitāk, kad iepazinu citus varoņus kā mācītāja meitu, irāņu virtuozo vijoles spēlētāju un sirmgalvi, kas katru dienu skatās H.Bogarta filmas, izsmēķē divas paciņas dienā un ar galveno varoni pārmij dialogus, pilnus ar Bogarta filmu citātiem. Bez tā visa, protams, ir skola kā ļauns iestādījums- stiprākie pret vājākajiem, konkurence un bezjēdzīgums ikkatrā solī. Kā vienmēr pusaudža vecumā skola liekas kā ilgs un dramatiski nozīmīgs laika posms, kuru pēc tam par laimi var aizmirst.
Varbūt atstāstīšu par daudz, bet viena no skaistākajām lietām šajā grāmatā bija vēstules no nākotnes, kurā tiek aprakstīts, kā vieta, kas reiz saucas Filadelfija, ir zem ūdens, puse cilvēku ir izmiruši plūdu vai bada dēļ, un tie, kas ir palikuši, ar skābekļa baloniem nirst apskatīt Filadelfijas ielas, kas joprojām ir pilnas ar hotdogu stendiem un mašīnām. Un delfīni ir kļuvuši par jūras transporta līdzekli. Burvīga fantāzija cilvēkiem, kas mīl ūdeni tā, kā es..
Kopumā laba grāmata pusaudžiem- mazliet traģiska, mazliet ironiska, un pietiekami daudz morāles. Un grāmatu var mierīgi izlasīt vienas dienas laikā, kā tas aizņemtam pusaudzim piedienas.

Advertisements

2 thoughts on “Forgive me, Leonard Peacock

  1. Pašlaik tieši klausos šo kā audiogrāmatu. Leonards man patīk. Biju mazliet novērsusi uzmanību un pēkšņi nesapratu, kas tā par Filadelfiju zem ūdens, bet pati vēstule uzbūra interesantu ainu. Vēl joprojām gan nesaprotu, kāpēc tur ir tās vēstules, bet cītīgi klausīšos tālāk.

    Like

Komentēšana ir slēgta.