Literatūra

Par hipsterīgajām grāmatām


Nedzīvojot Latvijā, joprojām var spilgti ievērot visdažādākās tā saucamās buma grāmatas- manā bloglistē pagājušā nedēļā vismaz pieci cilvēki ir uzrakstījuši par Reičelas Džoisas grāmatu„Haralda Fraja neticamais svētceļojums”, un tā es apņēmības pilna devos uz bibliotēku, lai dabūtu šo grāmatu, bet atgriezos mājās ar divām citām grāmatām. Par hipsteriem cilvēki runā jau gadiem, izveidojot dažādus aprakstus ar pazīmēm, kas raksturo īstu hipsteri, un tagad laikam ir uzsākusies tradīcija grāmatām piešūt birku „hipsteru atzīta”, jo tieši tā tiek pozicionēta Joe Meno grāmata „The Office girl”. Mīlas stāsts par cilvēkiem uz velosipēdiem- sweet simplicity & instant hipster staple. Uzreiz iedomājos šo grāmatu Miera ielas kafejnīcās izliktu skatlogā ar kafijas krūzi un velosipēdu aizmugurē. Un uzreiz iedomājos, kā, piemēram, Latvijas lielākais apgāds taisa visādas prezentācijas tajā pašā Miera ielā, un tur noteikti par grāmatu runā Toms Grēviņš & Co. Atverot goodreads.com, mani pārņēma pieaugoša interese, jo pēdējie komentētāji šausmīgi gānīja šo grāmatu, sakot, ka tas ir bijis izniekots laiks un grāmata tika pabeigta ar gariem zobiem. Par 10 mīļākajām grāmatām es jau uzrakstīju, un man bija doma apskatīt desmit netīkamākās grāmatas kādreiz, jo izrādās katram ir tādas grāmatas, kas izraisa nepatiku, bet grūti nolikt malā. Tad nu es lasot šos sprauslājošos komentētājus, iedomājos- kas viņiem lika lasīt līdz beigām un mocīties? Kā tad īstenībā bija? Sākums mani aizrāva, jo sen nebiju lasījusi tik krasi atšķirīgu stāsta pasniegšanas modeli- man galvā it kā runāja Vudijs Alens, kurš teica- nu tā tagad apskatāmies uz šo meiteni uz velosipēda zaļajā jakā, 23 gadi, nesen pametusi mācības mākslas koledžā, snieg un ir pulksten pieci pēcpusdienā…  Un tad īsu epizožu veidā tiek pastāstīti fragmenti no viņas dzīves, kas parāda Odīlu (kā latviski būtu Odile?) kā diezgan vienaldzīgi noskaņotu jaunieti, kas maina darbus, piekrīt gadījuma sakariem tikai tāpēc, lai cilvēkiem viņa patiktu. Plūst pa straumi, bet grib būt īpaša. Visur brauc ar velosipēdu, skatās maz zināmas filmas un ar flomāsteriem apzīmē autobusus. Un tad ir knapi divdesmit piecus vecs jaunēklis, kurš visur staigā ar diktofonu un ieraksta skaņas, piemēram, krītoša sniega skaņu, sarunas autobusa pieturās utt. Tad skaņu kasetes sakārto kastēs, kuras krāj. Un jā, viņu tikko pametusi sieva, kurai laikam ir apnikušas kurpju kastes pilnas ar sniega skaņām un vīra nespēju pabeigt iesāktos projektus. Kaut kas melanholiski skaists ir tās skumjās, kas apvij apsnigušo Čikāgu deviņdesmito gadu beigās, es visai labi varēju iejusties aprakstītajā vidē. Problēma sākās tad, kad viņi abi saiet kopā, tad gan sākas pigori- Odile grib taisīt kopā visādus projektus, izklausās pēc riktīgiem flešmobiem. Piemēram, no palagiem izveidot spoku apģērbus un braukāt metro, tēlot ainas no „Jaws” tajā pašā metro, izmantot draudzenes darbavietas kopētāju, lai uz ielas izplatītu simtiem plakātu ar šādiem tekstiem: You are not doing so good at being happy. Stop believing pop culture will save you. Unimportant things are the most important. Anything that lasts longer than ten seconds is a lie.” Izklausās hipsterīgi, ne? Puisim tas ne visai patīk, bet viņam jādara tas, ko viņa liek, jo tā dara tikko iemīlējušies cilvēki. Šajā brīdī man sāka likties, ka autoram liekas, ka tas viss ir tik radoši un forši, bet mani māca zināma garlaicība, jo flešmobi jau sen zaudējuši jebkādu nozīmi un viss lasītais man atgādināja filmu „Garden state”. Sweet simplicity 🙂

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s