Literatūra

Stīvena Kinga Izmisums/Desperation


Jau iepriekš minēju, ka, dodoties garākos ceļojumos, ņemu līdzi pārbaudītas vērtības (lai nevajadzētu vilties, nelasīt un visur staipīt to grāmatu), un viena no manām ceļojuma vērtībām ir bijis Stīvens Kings.

Romānu “Desperation” grāmatu veikalā izvēlējos nejauši, un nodomāju, ka mazajām brīvdienām Turcijas Dienvidos, tas derēs.

Kings ir slavens ar šausmu atmosfēras uzburšanu un intensīvu gaidu/saspringuma stāvokļa radīšanu, kad, grāmatu iesākot, vairs nespēj nolikt to malā, un ar atvērtu muti lasi līdz četriem naktī. Diemžēl grāmata “Desperation” nebija viena no tām, vismaz sākums tiešām mani neaizrāva, un es mēģinaju ielauzties Kinga valstībā ar vairākiem piegājieniem. Varbūt bija vainojamas manas Turcijas saulē pārcepinātās smadzenes, bet mani kaitināja iepazīstināšana ar galvenajiem varoņiem- tā bija gara, detaļām pārbagāta, un garlaicīga. .

Par ko ir grāmata? Divos vārdos. Divas ģimenes un vēzis vientuļnieks (rakstnieks) ceļojuma laikā tiek apstādināti Nevadā, uz Amerikas vientuļākās- 50.šosejas. Viņus sagūsta garā un spēcīgā policistā iemiesojies ļaunais gars un iesloga tuvākās pilsētiņas Desperation policijas iecirknī. Tur viņus jau gaida padzīvojis veterinārsts-alkoholiķis, kas ir bijis mazās pilsētiņas iemītnieks un bīnumainā kārtā palicis dzīvs, jo pārējie iedzīvotāji ir apslaktēti. Pa ceļam visi gūstekņi var iepazīties ar ļaunā policista nedarbiem pilsētā un saprast, ka pavisam, pavisam nav labi, jo viņš sarunās izmanto dažādus jocīgus izteicienus kā “I see holes like eyes”…

stephen kingGrāmata ir bieza, un kā katrā grāmatā tas ir stāsts par labo un ļauno, un cīņu starp šiem diviem spēkiem. Šajā gadījumā dažiem amerikāņiem bija jātiek galā ar ļauno garu, kas spējā iedzīvoties citu cilvēku ķermeņos, tos vadīt, līdz tie izira, un tad izvēlēties jaunus upurus. Un laimīgā kārtā viens no ieslodzītājiem ir ļoti tuvu Dievam…

Drausmīgi to teikt par šāda tipa grāmatām, bet man likās, ka teksts ir izstiepts un mani drīzak atgrūž, nevis piesaista. Ar pārējām Kinga grāmatām bija tā, ka es nevarēju grāmatu nolikt malā un dzīvoju sižetam līdzi, bet te mani tracināja gliemeža lēnums, kādā notika pilnīgi viss… Varoņi likās plakani, izņemot slikto zēnu rakstnieku, kas vismaz rīkojās un runāja citādi no pārējiem. Viņa stāsts izglāba visu grāmatu, citādi es nebūtu nonākusi līdz galam. No šausmām nebija ne miņas, lai arī pieņemu, ka, lasot grāmatu ziemīgā vakarā, tā varētu radīt labāku efektu.

Kings grāmatā izmanto mirušo valodu, kādā policistā tērpies ļaunums sarunājas ar tuksnesī sastopamajiem dzīvniekiem, dodot viņiem pavēles un izīkojot tos. Tas bija visjaukākais- iedomāties, kā varētu tulkoties šie vārdi, jo grāmatā tulkojuma nebija. Tak, ah lah, can ah wan me, en tow.. utt. Ziņkārības pēc izmēģināju tos ar savu kaķi, lai apskatītos, vai es varu manipulēt ar viņu.. 🙂 Kaķim likās aizdomīgi, ka es ik pa laikam atkārtoju dažus vārdus, kas izvērtās dažos rūcienos un pieglaustās austiņās, bet nekādu vērā ņemamu uzbrukumus ne man, ne apkārtējiem nebija.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s