grāmatnīca · Literatūra

Ko cilvēki dara un saka grāmatnīcās


  • Šī ir mana un vienīgi mana pieredze, seiz sensenos laikos strādājot grāmatu veikalā, visi personāži ir reāli 🙂
  • Es vienmēr esmu strādājusi grāmatnīcās, kas ir ļoti bieži apmeklētas, un tas nozīmē to, ka gadīsies sastapt dažādus personāžus. Pie mums nāca viena tāda traka tante- to, ka viņa ir ar putniem, varēja redzēt pa gabalu. Viņa bieži purpināja pie sevis, gāžot nost grāmatas no galdiem. Vienreiz mani nolādēja. Iemeslu nejautāju. Citu reizi iedunkāja citu pircēju,- nezinu, par ko. Pircējs neapvainojās.
  • Man personīgi patīk grāmatu smarža. Esmu pamanījusi, ka citiem arī patīk smaržot grāmatas. Izņemot vienu gadījumu, kad man teica, ka grāmata smird pēc traka slapja suņa un no tās grāmatas var dabūt vēzi
  • Protams, kā bez slaveniem cilvēkiem, kas iepērkas grāmatu veikalā- jo slavenāks, jo mazāk runāja. Izņemot Vecrīgas Mārtiņu, kuram patika runāties, tikai nekad nevarēja saprast, ko viņam vajag, jo viņš runāja gandrīz vai dzejas vārsmās

  • Ārzemniekiem arī ļoti patika runāt- jo garāka rinda aiz viņa, jo labāk patika. Vienreiz gan viens ārzemnieks bija tik pateicīgs par manu izpalīdzību, ka uzrakstīju e-pastu vadībai, cik man forša angļu valoda.
  • Reiz sensenos laikos pieci arābi ieradās gramatveikalā un gribēja izpirkt kādu bērnu grāmatu- visus eksemplārus, kas ir veikalā, bet ar 50% ataidi. Bija ļoti sarūgtināti, ka Latvijā nekaulējas.
  • Vienam onkulim palika tik slikti, ka vajadzēja saukt ātros, un viņš ātrajiem skaidroja, ka grāmatas viņam lika atcerēties nelabas lietas, tāpēc sirds streiko
  • Viena tante mani pamatīgi izlamāja par to, ko viņai vajadzēja piedzīvot kara laikā ar tādu domu, ka visiem jālasa grāmatas par to, kā izveda, spīdzināja latviešus, un kā var tādas grāmatas nelasīt un nepirkt pilnīgi visi…
  • Man bija stalkeris. Viņš parasti notupās aiz grāmatu galda un lūrēja uz mani caur grāmatu kalnu caur savām biezajām stikla brillēm. Piecdesmit Greja nokrāsas toreiz vēl nebija iznākušas, tāpēc man tas likās šausminoši.
  • Cilvēki parasti ir visvieglprātīgākie pret visdārgākajām lietām, kas viņiem pieder, tajā skaitā kredītkartēm, ko viņi atstāj grāmatnīcu karšu nolasītāju terminālos. Mums bija ap 100 kartēm, kas gaidīja savus īpašniekus. Daži atnāca atpakaļ tās pieprasīt, reizēm ar šampanieti un šokolādēm, bet vairākums pazuda.. Līdz es neizturēju un visas kartes aiznesu uz tuvākajām bankas filiālēm.
  • No nemitīgās frāžu atkārtošanas arī man reizēm sajuka prāts, un, kad man pircēju vajadzēja sveicināt ar brašu un sirsnīgu “Labdien”, viss, kas man sanāca, ir “Paldies!” utmldz.
  • Protams, arī grāmatnīcās nāk cirka mākslinieki, kas veic naudas mahinācijās. Ilgi knosās un izvēlas dzēšgumiju par septiņiem santīmiem, dod tev divdesmit latus, tajā pašā laikā kliedzot, ka nē, pagaidiet, te viņai ir desmit santīmi, un, kad tu atdod divdesmit latus atpakaļ, apgalvo, ka nav tos saņēmuši. Vismaz pusdiena pēc tam tiek pavadīta milzīgā neuzticībā pret pārējiem cilvēkiem.
  • Grāmattirgotājiem dzīve mainās divos gadījumos- ap 1.septembri un Ziemassvētkiem. Nu un uz vēl simts dažādām mazākām akcijām. Es jau biju aizmirusi, bet, lasot Pilsoņa ierakstus, atcerējos, kā ap 1.septembri uniforma bija pielijusi ar sviedriem no nemītīgās skriešanas apkārt, un toreiz bija tā, ka dažiem patika meklēt īpašus kodoliņus pildspalvām, grāmatu vāciņus, kas neeksistēja utt. Ziemassvētkiem cilvēki arī gatavojās nopietni, uzsākot dialogu ar “iesakiet man, lūdzu, dāvanu manas kaimiņienes suņa pieskatītājas dēlam”.. Ieteikt vajadzēja daudz. Sākumā bija grūti, bet pēc tam tas likās viens no vieglākajiem uzdevumiem darbā.
  • Grāmatu atgriešana pircējiem ļoti patīk, īpaši ar no atvaļinājuma atvestām smiltīm iekšā (apgalvojot, ka nekad grāmatu nav atvēruši) vai pirktas citas grāmatnīcās…
  • Es joprojām nezinu, vai tas bija joks, bet ja tā, tad katrā ziņā meitene tad nospēlēja godam. Jauna meitene man prasa, vai mums ir grāmatas par orālo seksu. Nu, jā, hmm, vedu viņu uz seksa teritoriju, kur jau pulcējas visādi onkas vai pārīši, un viņa man stāsta, ka viņas draugi esot teikuši, ka viņai noteikti jāuzzina vairāk par to, kā pareizi veikt orālo seksu. Es atturējos no komentāriem.
  • Seksa grāmatas pircēji parasti sniedz pārdevējām apgrieztas otrādi un skatoties tālumā…
  • Cīņa par nemaksāšanu par maisiņu var kļūt visai spraiga.  Pircēja man saka, ka Padomju laikos taču grāmatas avīzēs ietina utt, un kā viņai tagad jānes grāmata- rokās? Nē, 10 santīmi par maisiņu ir par daudz!

 

Advertisements

4 thoughts on “Ko cilvēki dara un saka grāmatnīcās

  1. Burvīgs raksts! 🙂 Pusdienlaika smieklu deva saņemta.
    Seksa grāmatas gan neesmu pircis, bet, kad iegādājos grāmatas, par kuru pirkšanu tā kā nedaudz kauns, tad arī tās pasniedzu pārdevējai apgrieztas otrādi un uzreiz sāku grozīties apkārt, it kā meklētu ko interesantu. 😀
    Par grāmatu smaržu – reizēm glancētās nelabi ož, bet parasti jau lielākā daļa ļoti tīkami smaržo.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s