ceļojumi · Stambulas epizodes

Mūžīgā vasara Stambulā/ Stambulas epizodes Nr.1


Tikko bija 1.septembris, par ko es uzzināju no sociālo tīklu gladiolu bildēm. Te turpinās vasara. Vasara Turcijā ir gara. Es to saucu par mūžīgo vasaru, man tā sākas jau maijā un turpinās līdz pat novembrim. Lietus šajā laikā līst uz vienas rokas saskaitāmiem pirkstiem, parasti uz dažām minūtēm. Ap Ramadānu, kad vairākums turku gavē līdz saullēktam, karstums paliek nepanesams.

Tomēr arī mani sasniedza ziņas no LV. Beidzot blogeri runā par literatūru radio Pieci, par ko man ir riktīgi liels prieks! Un ceru, ka tas pārāk neizvērtīsīsies par vienas izdevniecības skaļruni 🙂

Esmu nolēmusi šo to izmainīt savā blogā, pievienojot arī citas sadaļas. Pirms tam man ir bijis cits blogs, kurā esmu aprakstījusi savas gaitas, dzīvojot Spānijā, bet šis blogs nav wordpress formātā, un ir pagājis ilgs laiks, un es nespēju tur atgriezties, lai rakstītu. Esmu saaugusi ar šo blogu, un vairs nevēlos sadalīties.

(Starp citu, vai kāds zina, kā es varu pievienot blogspot ierakstus no citiem blogiem tā, lai tie parādītos manā wodpress lasāmajā sarakstā? Vai tādas iespējas nav?)

Tad nu par Turciju, kur atrodos šobrīd. Miljons cilvēks, miljons automašīnu, miljons kebabu un miljons ikdienas ainu, kpodborka_66uras man ir kļuvušas gan mīļas, gan ne visai patīkamas.

Vēlos iesākt ar mazu stāstu par to, kas man sagādā vislielāko prieku, dzīvojot šeit. Šī parādība turciski saucas “bakkala sepet sarkıtmak” jeb “nolaist lejā grozu līdz tuvākajam stūra veikalam”), un jau kopš pirmā brīža tā mani sajūsmina vairāk par mošejām vai sultānu pilīm.

Tātad eju pa ielu un priekšā lēnām no augšas lejup laižas grozs. Atgāžu galvu un skatos spožajā saulē, un neredzu, no kurienes tas atlidojis. Izklausās gamdrīz kā Katnisai no Bada spēlēm, kad viņas sponsori šādi viņu atbalstīja, sūtot labumus groziņā “Bada spēlēs”. Te nav nekādi sponsori iesaistīti, gluži vienkārši cilvēki ir par slinku/vecu, lai aizietu lejā un tuvākajā bodē nopirktu pienu, avīzi, maizi utt., tāpēc, sazvanoties vai skaļā balsīs sasaucoties ar bodes īpašnieku, tiek sarunāts, kas no veikala vajadzīgs, grozā ielikta nauda, un veikta vajadzīgā preču un naudas apmaiņa, nolaižot un paceļot grozu. Diemžēl internetā vairāk bilžu nespēju sameklēt, un pati nevaru sevi šajā spožajā lomā nofotografēt, jo man nav groziņa!
Post Scriptum _________balkondan-sepet-sarkitmak_101781_m

Turklāt Stambulas netūristiskākā rajona ielā var atrast dažāda tipa veikalus- augļu un dārzeņu veikalu, žāvētu augļu un riekstu bodi, vismaz vienu kafejnīcu vīriešiem (!), kur viņi skatās futbolu, spēlē kārtis un dzer tēju, vietējās meyhane- iedzertuves, kur ēd zivi, dzer raki (anīsa dzēriens), šuvējus, kas desmit minūtēs sašūs vai pāršūs apģērbu. Tie, kas internetā nemāk uzlikt likmi uz kāda zirga tuvākajās sacīkstēs,  atrod kiosku, kur kopā apspriesties un pazaudēt(vinnēt) naudu, fanojot par zirgus skriešanās sacensībām. Uz ielas stūra obligāti būs vieta, kur pārdos mīklu uz svara un garšvielas. UN vēl uz ielas būs vismaz septiņi kaķi. Par kaķiem es kā īsta Hurakami fane lasītāja uzrakstīšu nākamreiz.

Advertisements

2 thoughts on “Mūžīgā vasara Stambulā/ Stambulas epizodes Nr.1

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s