Literatūra

Alice Munro “Too much happiness”


Alice Munro.. Šo vārdu es biju redzējusi un dzirdējusi daudzkārt, it īpaši šogad.  Kanādiešu rakstniece, īpaši populāra ar saviem īsajiem stāstiem. Nobela prēmijas ieguvēja. Man Booker International Prize. Daudzas citas balvas un nominācijas. Dzimusi 1931.gadā.

Daudzi viņas rakstīšanas stilu salīdzina ar Čehova daiļradi, jo viņa apraksta dzīvi no iekšpuses, lielus un efektīvus notikumus aizēno pārdomas un analīze, līdz viss rezultējas tādā lielas atklāsmes mirklī, kas mazliet maina stāsta ritējumu. Tā kā Latvijā tagad būs īpašs TV kanāls tikai sievietēm, tad man uzreiz nāk prātā doma, ka Alise Manro varētu būt īpašā sieviešu autore. Esmu Manro daiļrades apguves iesācēja, bet noliegt nevaru, ka desmit  stāsti ir ap un par sievietēm, un vīrieša loma tajā ir mazliet attālināta- kā caur loga stikla vērojot. Savukārt sievietes pasaules uztvere ir kā uz delnas, ar palielināto stiklu skatoties.

 

No grāmatā publicētajiem desmit stāstiem es izlasīju astoņus. Atzīšos godīgi- apnika. Man lasot bija tāda sajūta, ka es braucu vilcienā stundām, diennaktīm ilgi un ainava nemainās ne mirkli- viss, ko es redzu, ir rudzu lauki. Un tas apnīk. Vērojot nebeidzamo rudzu lauku, velk uz snaudu. Un tā es visu laiku cīnījos ar miegu, lasot šos stāstus. Un bija šī dīvainā sajūta, ka autore uzbur problēmas lielākas, nekā tās ir. Jā, katrā stāstā bija mazāka vai lielāka  traģēdija- šķiršanās, ģimenes zaudēšana, slepkavība, zādzība utt.,- taču attieksme pret šīm traģēdijām likās nepareiza- traģēdiju varoņi visbiežāk cieš vienatnē, norobežojas no problēmas un apkārtējiem, tādā veidā traģēdijas sajūtu kāpinot līdz maksimumam. Rezultātā katrs stāsts ir kā traģēdija, iekonservēta laikā.

Ja par stāstu struktūru, tad man likās, ka tā ir daudz maz vienāda- stāsts sākas ar varoņa aprakstošo daļu, kur ir ļoti daudz atsauču uz pagātni un sajūtām, tad seko daļa, kur ir skaidrs, ka ir noticis kaut kas briesmīgs, bet par to nestāsta uzreiz, tikai liek nojaust, un tad ar atrisinājumu nāk pēdējie teikumi, kas ir vissulīgākais šajos stāstos.  Bieži man radās sajūta, ka stāsts ir par garu, vienmuļu, bezkrāsainu, un tad, hopā, pēdējie teikumi ir tādi, ka man gribētos, ka es tos būtu varējusi uzrakstīt pirmā, pirms Alises Manro. Daudzi jau iepriekš ir runājuši par pirmā teikuma nozīmīgumu, un tagad man liekas, ka šī rakstniece varētu būt uzvarētāja sadaļā “pēdējie teikumi”, jo noslēguma sajūtu, kādu izdodas viņai radīt it kā ar vieglu rokas mājienu, tādu neizdodas radīt daudziem.

Daudzi, kas lasījuši Manro, runā par noskaņu, kādu viņa liek just pēc stāsta. Es arī tādu sajutu. Tā bija gan patīkama, gan nepatīkama sajūta.  Taču līdz galam šo sajūtu paskaidrot un aprakstīt nevaru.. Ļoti specifiski stāsti, uzrakstīti pirmajā personā tie atgādinātu dienasgrāmatu, bet šajā formātā tie pamatīgi liek aizdomāties, kādā formā mēs paniedzam savus ikdienas vēstījumus. Uz brīdu, uz īsu brīdi man pat sagribējās rakstīt tā, atreferējot vissīkāko detaļu, kurai ir liela ietekme uz stāsta kontekstu. Manuprāt, labāk lasīt tikai pa stāstam vienā piegājienā, lai izbaudītu šo stāsta stāstīšanas metodi. Nez vai es spētu izvilkt veselu romānu. Redzēsim, es pamēģināšu.

 

Advertisements

5 thoughts on “Alice Munro “Too much happiness”

  1. Pēc “Dārgās dzīves” sapratu, ka Manro raksta ļoti labi, tomēr noskaņas ziņā mums vismaz pagaidām nav pa ceļam. Kluso cietēju stāsti.
    No telefona pašlaik jauno izskatu neredzu, bet tik un tā apsveicu ar jaunu sākumu 🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s