ceļojumi · Stambulas epizodes

Mana literārā nedēļa/ Stambulas epizodes Nr.2


Šī nedēļa ir padevusies diezgan aktīva. Pirmdien es devos uz slaveno bibliotēku Atatürk Kitaplığı Taksimas nomalē, kas ir atvērta 24 stundas diennaktī. Es gan devos turp pēcpusdienā, un, izstāvējusi rindu ar studentiem, pirmo reizi biju Turcijas bibliotēkā. Pa visu bibliotēku es atradu desmit grāmatas angļu valodā, bet tas tā. Izrādās, ka draudzenes draugs strādā vietējā aviokompānijā, un viņu ofisā nonāk lidmašīnā aizmirstās grāmatas. Tā nu es tiku pie daudzām grāmatām, un es nemaz nebiju pārsteigta, ka aizmirsto grāmatu vidū bija Alice Munro, Elif Shafak un Orhan Pamuk (pēdējie divi ir slaveni turku autori, bet līdz šīm, viņu grāmatas pārškirstot, tās likās tik monotonas un noteikti nepiemērotas tūristiem, kas te brauc saulaino brīvdienu dēļ).

Tad es aši ieskrēju grāmatu veikalā Denizler Kitabevi, kas specializējas ar  Stambulu un jūrniecību saistītu grāmatu, karšu un citu lietu pārdošanā un kas ir iekļuvis Jen Campbell grāmatā “The bookshop book”. Veikals izskatās mazliet neievērojams no ārpuses, bet iekšpusē uzreiz var sajust vismaz gadsimta smagu elpu. Es katrā ziņā biju pārsteigta un laimīga, ka pārdevējs neuzklupa man ar jautājumiem, un es varēju paklejot un tuvāk apskatīt grāmatas un kartes.

Sestdien es nokavēju turku valodas nodarbību un devos uz Stambulas grāmatu tirgu. No mana rajona līdz pat izstāžu hallei bija noorganizēts bezmaksas transports. Izstāžu halle ir vismaz 15 reizes lielāka kā Ķīpsalas izstāžu halle, un pilna ar spiedzošām pusaugu meitenēm, jo ieeja skolniekiem bija par brīvu. Goda viesis šogad ir Rumānija, un es ierados mirklī, kad viesmīlis kratīja pēdējos pilienus no vīna pudelēm un galdi bija apkrauti ar pusapēstiem gaļas izstrādājumiem un kāpostu salātiem. Dažām citām 12207700_10153082097215946_342304061_nvalstīm bija stendi šajā izstādē, un man radās cerība, ka, ja jau Mongolija ir spējusi ierasties, iespējams, ka būs arī Latvija. Nekā nebija.

Turki ir jau paspējuši iztulkot gan “Marsieti”, gan “Meiteni vilcienā”, un es nezinu, vai tā ir jaunākā modes tendence, bet visur ir krāsojamo mandalu grāmatas.

Dažādos stūros sēdēja daži rakstnieki, un visgarākā rinda pēc autogrāfiem bija pie amerikāņu rakstnieces Sarah Jio. Taču, lai kur es ietu, visur bija spiedzošās meitenes, un divas studas šajā atmosfērā man bija par daudz, un es ar niecīgiem ieguvumiem devos mājās.

 

 

Un tagad es morāli gatavojos savam pirmajam grāmatu kluba apmeklējumam. Izlasīju šo burvīgo rakstu par izraidīšanu no grāmatu kluba, es iedomājos, ka nekad neesmu bijusi nopietnā grāmatu klubā. Vienreiz sensenos laikos mēs ar draugiem to bijām noorganizējuši, bet necik tālāk par vīna dzeršanu netikām. Savukārt šeit expat lēdijas pasākumam gatavojas nopietni, tiek izsūtīti e-pasti ar noteikumiem, iepriekšējo diksusiju pārskatu (ar kopējo vidējo vērtējumu no grāmatklubiņa apmeklētājām) un izvēlēto grāmatu pārskatiem excel formātā. Jānes arī vīns.  Ja godīgi, tas mani mazliet baida. Ne jau vīna dzeršana, bet gan mana vēlme pateikt to, ko es patiešām domāju un kas reizēm nav tērpts skaistos cildinājumos. Šoreiz lasām “Laika ceļotāja sievu”, esmu grāmatas vidū, bet man grāmata vairāk nepatīk, nekā patīk. Ceru, ka mani neizraidīs no grāmatu kluba, ja būšu mazliet kritiska.

Advertisements

18 thoughts on “Mana literārā nedēļa/ Stambulas epizodes Nr.2

  1. Šim rakstam ir tikai viens trūkums – par īsu! Tā kā saldēdiens, kam iedota tikai pusporcija 😉 Es arī satraucos pirms sava pirmā grāmatu kluba apmeklējuma, bet nekas slikts ar mani nenotika. Jāatzīst gan, ka pirmās dažas reizes par lasīto izteicos visai nesakarīgi, izrādījās, ka neprotu sakopot domas, turklāt satraucos. Tagad jau iet labāk. Veiksmi tev un, cerams, grāmatu klubs tev ļaus iegūt jaunus domubiedrus, ja ne pat draugus!

    Like

    1. O, paldies 🙂 Es saīsināju rakstu, jo man likās, ka cilvēkiem ne pārāk interesē ainas no Stambulas dzīves, un cenšos vairāk koncentrēties uz ar grāmatām saistītiem notikumiem.

      Esmu mazliet satraukusies par grāmatkluba apmeklējumu. Bet cerams, ka viss būs labi!

      Vai tu apmeklē grāmatu klubu Rīgā? Pastāsti ko vairāk, kā viss notiek. Vīns ir? Vai diskusijas kļūst arī tik kaislīgas, ka cilvēki sastrīdas?

      Like

      1. Mums vīns nav, ir tēja un cepumiņi, bet tā kā tieši šodien svinam kluba gada jubileju, tad laikam drusku palīksmosim ar vīnu, tā ka varbūt diskusijas izvērtīsies kaislīgākas 😀 Mēs parasti lasām nevis visi vienu grāmatu, bet vienu tēmu, šomēnes tie ir šausmu stāsti, citreiz ir bijušas latviešu grāmatas, biogrāfijas un grāmatas, kurām nosaukumā ir krāsa. Vēl esam mainījušies ar grāmatām (un tas pierādīja, ka gaumes ir dažādas). Līdz ar to sanāk, ka katrs stāsta par citu grāmatu, nevis kopīgi ķidā vienu. Drīkst atnākt arī nesagatavojies, tikai paklausīties citu stāstos, un neviens tāpēc ar grāmatām nenomētā. Cilvēki visi ir forši, bet vienreiz gan bija kāda čiksa, kas tik dedzīgi bruka virsū vienam puisim, kas atļāvās nepaust sajūsmu par latviešu literatūru, ka man šķita, ka palikšu ar vienu ausi kurla 😀 vairāk viņa nav rādījusies…

        Like

      2. Cik interesanti. Apsveicu jubilejā. Jūs tiekaties kafē vai mājās pie kāda? Un cik ilgi tas notiek? Un kā jaunie biedri uzzina par jums? Haha, tā čiksa izklausās ļoti patriotisks grāmatkluba tēls 😀

        Like

      3. Klubs notiek “Jāņa Rozes” grāmatnīcas azotē, saucamies “Totālie vāki” 🙂 Pārsvarā jau laikam jaunos biedrus saved draugi, bet es kkur pa soctīkliem saausījos un nācu, nevienu nepazīstot. FB ir arī atvērta grupa “Grāmatu klubs”, kurā var pieteikties un sekot tam, kas notiek. Sākam vakarā, kad slēdz grāmatnīcu (astoņos) un turpinām līdz kādiem 22 parasti, dažreiz mazliet ilgāk, ja daudz apspriežamā 😀

        Like

  2. Mierinājumam varu piebilst, ka arī man ne visai patika “Laika ceļotāja sieva”. 🙂
    Un par Stambulu droši vari rakstīt vairāk. Katrā ziņā par grāmatu kluba apmeklējumu noteikti vari te ielikt garu un smalku atskaiti, ietverot arī tikšanās laikā lietoto vīnu aprakstus. 🙂

    Publicējis 1 person

    1. Kas tieši tev nepatika LCS? Lai arī grāmata ir “must read”grāmatu simtniekā un ideja ir interesanta, es cīnos ar to katru dienu un diemžēl esmu sākusi lasīt pa diagonāli, kas notiek visai bieži ar garlaicīgām grāmatām. Bet es gribu ierasties grāmatu klubā ar vismaz kaut cik savu, nevis goodreads viedokli, tāpēc cenšos, taču grāmatas stils mani mazlet traumē. Un es noteikti uzrakstīšu atskaiti par book club. Es ceru, ka tur būs vismaz viena maza drāma vai kaislīga diskusija 🙂

      Like

      1. Tas bija pasen, kad grāmatu lasīju, bet gribējās vairāk par ceļošanu laikā, laika cilpām un visādiem viltīgiem paradoksiem, bet autore pārsvarā ir koncentrējusies uz mīlas stāstu, no kura labu tiesu aizņem pieauguša džeka attiecības ar mazu meiteni. Uzrakstīts arī tā piezemēti, bet manā gadījumā lasīt traucēja arī ne pārāk labais tulkojums ar diezgan idiotiskām kļūdām. Piemēram, Vims Venderss bija mainījis dzimumu un kļuvis par sievieti.

        Like

      2. Lūk, man tas pats…Jau no pirmajām stāsta lappusēm izlien pliks vīrietis un maza meitene, un Amerikā par to nevienu vēl neiesūdz?
        Plus vēl visi tie smalkie aizrādījumi, cik viņi ir smalki ļaudis.. kalpotāja, kas atgādina “Vējiem līdzi” teritoriju, māte, kas krīt panikā par pārāk agru grūtniecību, un galvenā varone ir māksliniece bez mugurkaula… Izklausās, ka viņai Henrijs ir iestāstījis, ka viņai viņš jāgaida, nevis viņa pati tā izdomā.

        Like

      3. Nu no plika vīrieša ieraudzīšanas vien tak nekas slikts parasti nenotiek.Kailums ir tikai kailums. 🙂 Man kaut kā nepatika, ka galvenais varonis dzīvo ar pieaugušu sievieti un paralēli tam skalo viņai smadzenes kā mazai meitenei.

        Like

  3. Raksti, raksti par Turciju un vīnu, galu galā te ir rudens un es (gandrīz nemaz) nedzeru. Pirms daudziem jo daudziem gadiem kaut kā biju pamanījusies iesaistīties grāmatkluba dibināšanā, bet mums nekas neizdevās, atnāca tikai vēl viena beibe, un otrās reizes nebija. (Muļķīgi, protams, skaidrs, ka no pirmās reizes neko nevar spriest.) Tagad ir blogi, klubu man vairs nevajag, lai gan…
    Zinu, ka fantāzijas/fantastikas cienītāji mēdza ik pa laikam sapulcēties, lai apspriestu lasīto.
    “Sievu” es savlaik izlasīju oriģinālā, man nu tā, bet autores nākamo grāmatu gan no sirds neiesaku. Apraksts ir blogā. (Hmm, kaut kas man tur tomēr ir paticis.) Un “Sievas” latv. tulkojumā kaut kas bija salaists dēlī arī man tik mīļajām “Violent Femmes”. Fui.

    Like

    1. Izrādās, ka daudziem ir liela pieredze ar grāmatu klubu organizēšanu un apmeklēšanu. Ja nav noslēpums, kā tu to beibi dabūji? Caur sludinājumu?
      Vai otrajā grāmatā galvenajai varonei arī bija gari, rudi mati? Man vienmēr mazliet kaitina, kad rakstnieces galveno varoni uztaisa pilnīgi pēc savas līdzības.

      Like

  4. Tik interesanti, ka izmocīju cauri dzeltenu tekstu uz balta fona. Vai man vienai tā rādās?
    Var jau pirmajā reizē vairāk paklusēt un paklausīties, ja bail, ka viedokļa dēļ vairāk neaicinās. Gandrīz sagribējās man arī sameklēt grāmatu klubu.

    Like

    1. es laikam esmu pārāk saeksperimentējusies ar krāsām, laikam gribas atkal nomainīt bloga krāsas 😀
      Tagad labāk rādās?

      Man vairāk tie lēdiju izvirzītie noteikumi baida. Un, jā, droši tagad varu tekt, ka grāmata man tagad jau vairs ne tikai nepatīk, bet es nesaprotu, kā tā kļuva tik populāra. Tā ka es centīšos vairāk klausīties šoreiz 🙂

      Like

      1. Nu ir parasti melnais uz baltā 🙂 Vairs nezinu, ko domāt par Laika ceļotāja sievu. It kā dikti saslavēta un labi novērtēta, bet jūsu piezīmes liek šaubīties.

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s