ceļojumi · Stambulas epizodes

Mans pirmais grāmatkluba apmeklējums Stambulā/ Stambulas epizodes Nr.3


Nu tā, Izsmeļošs virsraksts ir uzrakstīts, tagad jāmeģina atcerēties visu pēc kārtas, lai iemūžinātu savu pirmo reizi ar grāmatkluba apmeklējumu. Par ieraksta garumu vainojiet Sibillu- viņa man ieteica sīki un smalki visu aprakstīt!

Kā jau minēju iepriekš, pirms gadiem desmit es biju mēģinājusi ielikt savu artavu grāmtkluba apmeklēšanā, bet, kā jau daudz kas, kopīgi iesākts ar draugiem, tas beidzās ar vīna patērēšanu, nevis grāmatas iztirizāšanu ar atšautu mazo pirkstiņu. Toreiz mēs mēģinājām runāt par grāmatu, ko es vēl neesmu pabeigusi šobaltdien- Čaka Palanjuka “Choke”. Vairāk mēs par to grāmatu nerunājām.

Tā kā pašlaik dzīvoju Stambulā, un turku valodas mācīšanās mēdz būt visai drūms pasākums, un nemaz tik viegli grāmatmīļus atrast nevar, nolēmu Facebook izpētīt vietējās opcijas. Oh, izrādījās, ka Stambula ir daži grāmatu klubi ārzemniekiem, un viens atradās arī manā rajonā. Vispār maza atkāpe- mans rajons Stambulā nav visai viegli izprotams jēdziens, jo reizēm, lai nokļūtu punktā A no punkta B, kas kartē izskatās tuvu, vajag lietot vairākus transportus, un vakaros sastrēgumi ir milzīgi, tāpēc es iepriekš morāli gatavojos savam lielajam vakara piedzīvojumam.

Grāmatu kluba puciņš neizskatījās pārāk liels, bet ar ļoti vācisku piesitienu. Tas nozīmē to, ka man tika atsūtīti vairāki e-pasti ar noteikumiem, tabulām par izvēlēm, vārdiem un uzvārdiem, piezīmēm par iepriekšējo grāmatu klubu sanāksmi un detalizēts vērtējumu izraksts. Izdevās izzondēt, ka dominējošā nacionalitāte ir amerikānietes. Ar šo info plūsmu gandrīz aizmirsu atbildēt uz vienu no svarīgākajiem e-pastiem, kas brīdināja, ka Répondez s’il vous plaît līdz trešdienas 12.00.

Un pienāca ceturtdiena, kur es no rīta paspēju vēl aizbraukt uz zīmēšanas (ebru) nodarbību, lūk youtube links šeit, lai apskatītos, kas tas tāds, un ko es daru vienreiz nedēļā, lai izbaudītu turku kultūru. Un tad, nosviedusi velosipēdu kaktā, gatavojos savam pirmajam uznācienam ārzemnieku grāmatu klubā.

Es biju satraukusies par to, ka principā man nav grāmatas “Laika ceļotāja sieva” fiziski uz rokām, un mana planšete, pirms dažām nedēļām, turku šoferim kaislīgi vadot autobusu, ielidoja grīdā. Ekrāns ieplīsa divās vietās, mana sirds – vismaz četrpadsmit reizes, jo ar to planšeti es tik sirsnīgi, ja pat ne kaislīgi biju pavadījusi stundas gultā. Nu jūs, dārgie bloga lasītāji, gan jau sapratīsiet, cik liels trieciens man tas bija. Bet problēma slēpās tajā, ka – jā, es atzīstos, reizēm es torrentos atrodu vajadzīgās grāmatas. Tātad es tās nepērku (vai mani tūlīt arrestēs FBI?). Mans Bookdepository pasūtījums pilnā sastāvā tā arī neatnāca- pēc 6 nedēļu garas gaidīšanas man divas reizes atsūtīja Hakslija “Brave new world” eksemplāru, un tad es teicu, lai man dod naudu atpakaļ. Domājat, ka es Haksliju izlasīju? Protams, ka nē, jo man tagad ir veseli divi eksemplāri, no kā izvēlēties. Un grāmatu nepirkšana citos grāmatkluba pulciņos bija superliela problēma- pārsvarā amerikānietes uzstājās ar kauninošām runām, ka tas esot ļoti nesmuki nespēt atļauties 20 baksus par grāmatu un kaut ko vēl kačāt no interneta. Es domāju, ka problēma slēpās tajā, ka viņas vienkārši nezināja, kā to izdarīt. Joks. Mums visiem, protams, ir jāatbalsta autori, it īpaši, latviešu autori.

Grāmatu lasīju telefonā. Bet pie sevis visu laiku domāju-vai es būšu tik drošsirdīga ierasties grāmatklubā, ja, iespējams, tur sēdēs amerikānietes ar reālām grāmatām, un pat pilnīgi iespējams- tur būs arī pašas Odrijas autogrāfs? Kā es skatīšos acīs viņām? Būs vien jāskatās telefonā. Drošības pēc paņēmu līdzi blociņu ar piezīmēm. Atzīšos, dažas izrakstīju no goodreads, jo pilnīgi sakrita ar manām domām, ka…

… (dramatiska pauze) šī grāmata ir šausmīga. Es atvainojos visiem, kuriem patika šī grāmata. Pēc internetā latviski atrastām atsauksmēm spriežot, es neko nesaprotu no ceļošanas laikā.

Tātad es biju pa diagonāli izlasījusi grāmatu, kas man nepavisam nepatika, un vēl plānoju iet pirmo reizi pie pilnīgi nepazīstamām amerikānietēm pateikt, ka tā grāmata nekam neder. Nepatika- tas vēl ir mīļi teikts. Bet man bija jūra līdz ceļiem, un pilns blociņš ar diplomātiskām piezīmēm, kurās nojaušams viegls nicinājuma tonis.

Atkāpe. Tas, ko es nepateicu grāmatu klubā par šo grāmatu:

  • Esmu priecīga, ka nesamaksāju par to 20 baksus
  • Esmu priecīga, ka izlasīju to pa diagonāli, bet mazliet žēl tā laika, kad centos to lasīt
  • Divdesmit lappuses garš stāsts varbūt nenestu pasaules slavu, bet tieši tik garam stāstam tam bija bijis jābūt
  • Man ir aizdomas, ka autorei grāmatizdevēji teica tā- ideja laba, bet mēs tev nevaram maksāt par ideju un 20 lpp, tu neesi Ficdžeralds ar “Bendžaminu Batonu”, tā ka- lūdzu, miljons, bet tev grāmatā jāiekļauj daudz aprakstu, jāapraksta pat pakāpiens un svītras uz galdauta, un tad tu iekļūsi klasiķu sarakstā foreva!
  • Kā Goodreads varēja būt 407 776 piecu zvaigznīšu vērtas atsauksmes?
  • Vai tie lasītāji, kas teica, ka grāmata likus viņiem arī raudāt, raud arī par to, ka cukurs izbirst uz galda?
  • Vai galvenā varone neizskatīja tādu iespēju, ka viņa varbūt arī var pamēģināt nedarīt kaut ko?  Nebūt kopā ar šo ceļotāju laikā?
  • Kāpēc Henrijs ceļo tikai ASV? Vai viņam nav Šengenas zonas vīzas?
  • Vai hipsteri bija jau 90.gados? Vismaz tā izklausās. Un turklāt divdesmitgadnieki dzer vīnu un ēd risoto
  • Šo gan jau es palaidu garām – kā Henrjs zina precīzus datumus, kad viņš ieradīsies pie Klēras? Un vai viņš neatceros pilnīgi neko par ceļošanu laikā? Apgaismojiet mani.
  • Un galvenajai varonei ir kalpotāji, kuri izklausījās kā tikko izkāpuši no “Vējiem līdzi” 70.-80.gados!!!

Tātad, uzzinājusi, kur man jābrauc, un uzikusi brilles, es uzsāku savu ceļu. Liktenis bija pret mani- es nokavēju autobusu, un man bija izvēle- vai nu 40 minūtes iet ar kājām vai gaidīt nākamo autobusu pēc stundas. Izvēlējos iet ar kājām, un ierados pirmā.

Durvis atvēra namamāte Bekija, un es uzreiz sajutos neērti- labāk būtu bijis mīņāties atlikušās 15 min uz ielas. Kamēr es palīdzēju no virtuves uz viesistabu aiznest pāris uzkodas, ieradās arī pārējās dāmas. Man uzreiz bija skaidrs, ka bara vadone ir pilota sieva Karena no Skotijas, kura vakara gaitā vismaz trīs reizes stāstīja par savu grāmatu klubu Singapūrā. Turklāt viņai bija papīrs, uz kura viņa veica pierakstus un punktu uzskaiti- mums vajadzēja likt atzīmes autorei kategorijās “well written” un “enjoyment” (6 un 5 no manas puses, pūloties būt pieklājīgai). Trešā viešņa bija angliete Mollija, kas laimīgā kārtā uzreiz atkorķēja baltvīna pudeli. Rebeka bija sagatavojusi lapu žūksni ar jautājumiem no interneta, un izklaide varēja sākties.

Dāmām bija ko teikt par romānu, bet neizskatījās, ka viņas būtu bijušas ekstāzē. Man bija daudz jaunumu – tā gadās, ja lasa pa diagonāli, bet tāpēc es uzliku brilles, lai manas acis nenodod manu pārsteigumu vai neziņu. Katrā ziņā nevienā brīdī nebija klusuma, visiem bija, ko teikt, pat man. Un nevienai līdzi nebija ne grāmata, ne piezīmju klade. Uzreiz jāsaka, ka savu pieklājīgo pozīciju man neizdevās noturēt ilgi, un es jau pēc 15 minūtēm paziņoju, ka man Klēras varone nepatika utt. Tā tas turpinājās vairākas reizes, līdz kādā brīdī saruna uzņēma apgriezienus, un dāmas no romāna seksa ainu apriešanas (pārāk daudz, pārāk atklātas) sāka runāt par savu seksuālo dzīvi. Pilota sieva sāka apspriest, kurā vecumā viņai esot bijis visskaistākais laiks seksā, un atzina, ka diemžēl sekss nevar izglābt laulību, ja vīrs ar sievu nespēj sarunāties. Es klusām visu vēroju un nespēju noticēt, ka tas patiešām notiek. Es varēju derēt uz 1000 eiro, ka nevienā Latvijas grāmatu klubā es nebūtu spējusi dzirdēt ko tādu pirmā tikšanās reizē. Angliete kareivīgi paziņoja, ka viņai besī, ka tiek uzskatīts, ka sekss ir vajadzīgs tikai vīriešiem. Un tā tas turpinājās kādu laiku, kamēr es sūcu baltvīnu, līdz saruna pārleca uz citu tematu- valūtu salīdzināšanu. Tā māk sarunāties tikai sievietes.

Kopsummā uz četrām lēdijām patērētas divas baltvīna pudeles un labi pavadīts laiks, daudz smieklu un 3 stundas pagāja nemanot. Angliski runājošās dāmas kā jau īstā “Sex and the city” stilā apstādināja taksi, lai brauktu mājās, kamēr es paliku gaidām autobusu pieturā.

Nākamā reize ir pēc mēneša, nākamā grāmata- Doriana Greja ģīmetne. Paskatīsimies, kādas atklāsmes tikšanās reizē nesīs šī grāmata, jo, hell yeah, es, protams, nelaidīšu iespēju izdzīvot seksu un lielpilsētu vēlreiz.

Advertisements

12 thoughts on “Mans pirmais grāmatkluba apmeklējums Stambulā/ Stambulas epizodes Nr.3

  1. Labi uzrakstīts! Lasīju un brīžiem skaļi smējos. Tā patiešām notika, vai arī tu visu šito izdomāji? 🙂
    Lai nu kā, noteikti apmeklē arī nākošo tikšanos. Un Dorianu Grejs gan ir vērts izlasīt.
    Starp citu, arī Choke man patika tīri labi.

    Like

    1. Bet, protams, ka notika. Es taču nebūtu spējusi izdomāt tik sulīgu grāmatkluba stāsta atrisinājumu kā seksuālo dzīvju pasniegšanu uz paplātes pie vīna! Biju domājusi, ka būs kaut kas no sērijas “Santa uzsprāga, kad kāds teica, ka šī grāmata ir brīnišķīga” vai divi citi personāži sastrīdējās par nākamā mēneša grāmatas izvēli, bet šis bija ļoti negaidīti pat man.

      Like

  2. Super! No desmit – desmit! Tieši tādu rakstu es gaidīju un sagaidīju – paldies tev! Tiešām līksms pasākums un izcils apraksts no tavas puses 😀 Mēs pat pēc gada savā grāmatu klubā neesam nonākuši līdz savu personisko seksa dzīvju apspriešanas 😀

    Like

  3. Ā, vai tad tiešām Tev nebija nekā, ko teikt par seksu? Jeb vai vienkārši gribēji vairāk pagūt izdzert?
    (Retoriski jautājumi, ja.)
    Nu daiļi, lasu un apskaužu. Man tā grāmata ir, papīra, ja kas, godīgi pirkta, būtu varējusi aizsūtīt, tātad vari uzskatīt, ka gandrīz vai neesi neko piratizējusi.
    Divdesmit gados es arī dzēru vīnu. Un, par pēdējo punktu runājot, man ir kāds draudziņš, ļoti jauks cilvēks, kas kādu laiku dzīvoja Londonā, kur viņam, kā stāsta, esot bijis cita veida draudziņš ar sulaini. Tā gadās.

    Like

    1. Būtu interesanti izveidot tikšanos ar svešiniecēm ar šādu saukli “ar vīnu par seksu”, nez cik sievietes atnāktu… Bet, runājot par grāmatām, domas un runas aizklīst dažādos virzienos, un liekas normāli runāt par visu.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s