ceļojumi · Stambulas epizodes

Divas grāmatas, viena filma un portreti pie Marmora jūras


Mana pēdējās nedēļas lasāmviela:

“The Girl in the Spider’s Web”– Lārsona triloģijas turpinājums, autors šoreiz gan cits – Deivids Lagerkrantzs. Ar Lārsonu saista tikai izcelsmes valsts, jo Lārsonu un viņa rakstības stilu atdarināt nav iespējams. Kā nopratu, pēc Lārsona nāves viņa mantkārīgā ģimene piesavinājās visas tiesības un noalgoja šo autoru uzrakstīt turpinājumu, jo Deividam bija visai iespaidīga kriminālromānu rakstnieka pieredze. Grūts uzdevums.

(Seko spoileri) Šajā romānā tiekt turpināts triloģijā aizsāktais- Mikaēls turpina darbu pētnieciskajā žurnālistikā, bet Līzbete ir kaut kur tālu noslēpusies, bet tāpat turpina turēt roku uz pulsa. Mikaēlam tiek piedāvāts izpētīt kādu nelāgu lietu saistībā ar hakeriem un dažādām varas lomu spēlēm, tikai, ak vai, Mikaēls nokavē visu lietas atrisināšanu par dažām minūtēm.

Jau sākumā es ar sarauktu pieri nodomāju- hakeri un Blūmkvists? Un kur ir Līzbete? Kāpēc viņai pieškirta fona loma līdz pat romāna vidum? Kā Līzbete spēj slikto zēnu piespiest izstāstīt visu viņai vajadzīgo pēc uzvaras šaha spēlē un bez jebkādas vardarbības? Acīmredzot šahs un mats ir jaunā vardarbības forma.

Atceros, cik ļoti Lārsonam patika aprakstīt, kurš iet dušā vai vannā, kādas sviestmaizes ēd, un citas ikdienišķas lietas, bet tas bija inčīgi, nevis nogurdinoši kā šī romāna sapulces aprakstīšana uz 15 lpp. Pēdējās nodaļas tā arī neizlasīju. Vai tiešām Lārsonam nebija kaut kur noslēpti manuskripti kā Selindžeram? To mēs laikam nekad neuzzināsim.

“Extremely Loud and Incredibly Close”, autors Jonathan Safran Foer, kuram pieder arī “Everything Is Illuminated” (filma man ļoti patika).

Stāsts par deviņgadīgu zēnu, kurš zaudējis tēvu 2001.gada teroristu uzbrukumā Ņujorkas dvīņu torņos. Atradis tēva atstāto aploksni ar atslēgu tajā, viņš iziet ciešanu pilnu ceļu, lai atrastu mīklas atrisinājumu un “closure” momentu. Turklāt par savām skumjām viņš daudz vairāk runā ar svešiniekiem, nekā ģimeni, un savu depresīvo stāvokli apraksta ar “I’m wearing heavy boots”. 

Es nekad neesmu bijusi sajūsmā par grāmatām pieaugušajiem no bērna skatu punkta, jo, ja tiktu attēlots patiesais bērna domāšanas plūdums, tur varētu sanākt otrs “Uliss”. Un šis bērns ir filosofs, melis, moceklis, vēstuļu rakstītājs, vegāns, detektīvs un visur iet ar kājām. Traģisks stāsts ar mazu ģēniju epicentrā. Mani tas nepārliecināja. Bet grāmata patiks tiem, kam patīk izpreparēt ciešanas un satikt varoņus, kuri nespēj pateikt ardievas cilvēkiem, kuri vairs nav viņu dzīvē.

Biju arī uz “Bada spēļu” pēdējo filmu. Stambulā kinoteātri vispār ir diezgan dārgs pasākums, un pagaidām nekur neesmu redzējusi “laimīgās stundas” kā Latvijā. Toties sēdekļi ir daudz komfortablāki, var izstiept kājas, un filmas vidū ir desmit minūšu pārtraukums.

Pati filma nebija nekas īpašs, manuprāt, visvājākā no visām filmām. Eh, es ar smeldzīgu nopūtu vēlreiz atcerējos, cik ļoti biju aizrāvusies ar triloģijas lasīšanu. Taču tagad liekas tas, cik viegli Katnisa kā revolūcijas simbols, kurš visu laiku nepakļāvās neviena lūgumiem palikt maliņā, izkļūst no nāvējošiem uzbrukumiem, ir tik neticami, ka labi vien ir, ka vairs nebūs nekādu turpinājumu.

Un vēl man bija jāpozē portetam. Pozēšana vispār man nav necik jauna izklaide, tāpēc, kad man uzjautāja, vai es varētu izpalīdzēt portreta bildēm, es uzreiz piedāvāju sevi kopā ar manu velosipēdu. Agrā piektdienas rītā satikāmies ar latviešu fotogrāfi Aivitu Lejnieci, kas dzīvo Stambulā jau vairākus gadus un nodarbojas ar dažādām radošām lietām. Bija silts un saulains novembra rīts, un laika ziņas solīja +18 grādus. Daudzus gadus vārda “novembris” pieminēšana man saistījās ar depresiju, taču šogad mans laika un klimata ritms ir sajucis- visu laiku spīd saule un ir silti, katrā ziņā Ziemassvētki liekas aiz tejdeviņiem kalniem.  Tā nu man vajadzēja lēnām riteņot gar Marmora jūras krastmalu, kur pienāk pasažieru kuģi, cilvēki grauž semočkas (tas gan nemainās), kaķi zviln uz akmeņiem, un pārīši slēpjas aiz kokiem, lai pabūtu divatā. Visgrūtākais bija vairākas reizes lēnām apļot gar fotogrāfi, lai viņai izdotos noķert mani kadrā, kamēr vietējie makšķernieki ziņkārīgi nolūkojās manā ārkārtīgi svarīgajā apļošanā.

Un te ir arī daži kadri ar mani, lasot grāmatas, jo statiski pozēt man ne visai izdodas- man neizdodas vai nu pietiekami neitrāli vai pietiekmi dzīvīgi skatīties kamerā, un es arī mēdzu sakautrēties, bet tikko es sāku spēlēties ar kaķi vai lasīt grāmatas, uzreiz ir labāk. Noslēgumā man bija jāparaksta līgums, ka neprotestēju, ka manas bildes tiks izmantotas citur un dažādiem mērķiem.

Un jā, es tagad internetā esmu atrodama pēc frāzes “Woman with orange curly hairs reading a book”. Izklausās liktenīgi.

 

Woman with orange curly hair reading a book

 

 

_D8E9349-Edit-2

 

Fotosesijā izmantotās grāmatas: Džeimija Olivera pavāgrāmata, Elifas Šafakas “The bastard of Istanbul” un Šerilas Streidas “Wild”

Aivitas bildēs var redzēt arī daudz no Stambulas un mazliet no manis  http://www.shutterstock.com/g/Aivita+Lejniece

Advertisements

9 thoughts on “Divas grāmatas, viena filma un portreti pie Marmora jūras

  1. Lārsonam bija manuskripts vai iestrādes nākamajai grāmatai, bet viņa draudzene to nevienam neatdod, jo uzskata, ka nedrīkst citi turpināt, un tāpēc ģimene paņēma ārštatnieku.
    Mani Lārsona bezgalīgie apraksti (un Blūmkvista neatvairāmais seksapīls) beidza nost un pēc pāris lpp pavadītām IKEA pērkot mēbeles es noliku nost otro grāmatu pie ~ 150 lpp un neturpināju. Pirmo gan izrāvu cauri divās naktīs.

    Like

  2. Foršas bildes!
    Vēl gribēju piebilst, ka latviski to tā arī sauc – par Marmora jūru (man patīk šis nosaukums, bērnībā domāju, ka tur noteikti krasts ir pilns ar brīnišķīgiem marmora bluķiem un marmora kolonnām). 🙂

    Like

  3. Par to Lārsona turpinājumu nedaudz skumji lasīt, bet tāpat ir doma izlasīt, ko jaunais autors sastrādājis.
    Zinu, ka daudziem tie smalkie apraksti kaitināja, bet man tieši tie ārkārtīgi patika – piešķīra tādu ļoti taustāmu realitātes izjūtu.
    Man nekas nebūtu pret, ja turpinājumus rakstītu viņa civilsieva (ja nemaldos, tad oficiāli noslēgta laulība viņiem nebija), bet viņa laikam to nemaz nedrīkst darīt, jo tā plēšanās ap Lārsona mantojumu ir diezgan nopietna.
    + Otrā Shutterstock bilde lieliska. Pirmā arī laba, bet profilā ir vēl labāk.

    Like

    1. Paldies!
      Kas to lai zina, varbūt tev šī autora sniegums patiks. Ja izlasīsi, pastāsti. Man patiešām interesē, ko domā hardcore Lārsona fani, jo viņš joprojām ir tik nozīmīga figūra skandināvu literatūras lauciņā… Personīgi man Lārsons atklāja citus skandināvu literatūras horizontus un sagādāja patīkamu izklaidi.

      Like

  4. Piekrītu Dainim par profila bildi 🙂 Ja saki, ka Bada spēļu pēdējā daļa ir švaka, tad ko saki par pirmspēdējo? Man jau tā šķita tukša gumijas stiepšana un nevajadzīga satura sadalīšana divās daļās. Līdzīgi kā ar Hobitu.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s