ceļojumi · Literatūra · Stambulas epizodes

Krievi vs. Arābi jeb mani turku valodas kursi/Stambulas epizodes Nr.4


Dažas ainiņas no manas dzīves Stambulā…

 

Kā jau esmu iepriekš minējusi, es eju uz turku valodas kursiem divas reizes nedēļā. Tie ir pašvaldības apmaksāti kursi (Ismek) ārzemniekiem, tāpēc sākumā rindā uz šiem kursiem stāv daudzi jo daudzi, bet ap Ziemassvētku laiku jau ir atbirusi puse no gribētājiem. Parasti kursi ilgst sešus mēnešus. Katrā ziņā es kursus apmeklēju regulāri, mājasdarbus gan nepildu regulāri, un man patīk mans skolotājs un kursu atrašanās vieta. Turku valoda ir grūta, jo pilnībā ir jāmaina domāšana un teikuma struktūra. Piemēram, darbības vārds ir vienmēr beigās un vietniekvārdi gandrīz netiek lietoti. Ja grib pateikt “es gribēju, lai tu man piezvani”, tad konstrukcija mainās uz “man lai piezvani, gribēju”. Tā tas izskatās vismaz no mana iesācēja līmeņa.

Jūtu sevi progresējam, bet sākums līdz šim punktam bija sāpīgs. Jaucu vārdus, nemācēju vispār salikt teikumu kopā, nesapratu neko no viņu teiktā.. Viss likās svešs un draudīgs. Katrā ziņā angļu valoda tagad liekas vispār nekas nopietns.

Un turku kultūrā ir pilnīgi normāli jautāt, kāds ir tavs vecums, svars un alga. Nu labi, nevis pilnīgi svešinieki apspriež šos jautājumus uz ielas, bet paziņu līmenī ir dabiski uzzināt arī par tavu vecāku materiālo stāvokli. Nauda ir tāds pulsējošs temats, par ko katram turkam ir ko teikt. Manam skolotājam atkal ir daudz ko teikt par naudu un zagļiem, bet tie laikam ir savstarpēji ietekmējoši faktori. Katru stundu uzpeld ar zagšanu saistīti stāsti, kas mani pamatīgi nervozē un liek gulēt ar gāzes baloniņu uz naktsgaldiņa.  Jo esmu noklausījusies 1001 pasaku par zagļiem, kas ar akrobātiskiem trikiem iekļūst ceturtā stāva dzīvokļos un sešos no rīta aplaupa daudzbērnu ģimeni.

Ja iepriekš grupā mēs bijām 25, tad tagad esam aptuveni palikuši vien 13-15, un klase dalās divos flangos- krieviski un arābiski runājošie (un tad vēl ir pārējie). Kad es ierados uz pirmo nodarbību, es uzreiz pamanīju un dzirdēju krieviski runājošās meitenes, taču kautrība, audzināšana, pēcpadomju mantojums vai jebkas cits man lika ieturēt distanci, tas ir, es neiekliedzos “privet” un nemetos iekšā viņu sarunās, bet gan apsēdos viena pati pēdējā solā. Nekad neesmu bijusi teicamniece, tāpēc pēdējais sols vienmēr ir bijusi mana drošības saliņa. Taču man blakus apsēdās sieviete no Moroko  Marokas (kaut kas notiek manās smadzenēs- es sāku angliskot vai turciskot latviešu vārdus). Viņai bija ne pārāk cieši apsiets lakats, no kura spraucās ārā melnas matu cirtas, un spriganas acis. Dažas nedēļas es kā partizāns klusējot klausījos, kā krieviski tiek apspriesti visdažādākie temati, un runāju angliski ar pārējo kursantu daļu.

Marokas sieviete nebija slikta sola biedrene, bet bija mazliet apnicīga- viņai bija mazasinība un sāpēja mugura, un tāpēc katru reizi man bija jāklausās par viņas sāpēm. Tad viņai nepatika ne turku ēdiens, ne turku dakteri, un vēl dažas lietas, par ko viņa nemitīgi sūdzējās. Savā telefonā viņa man rādīja bildes ar apzeltītiem namiem, palmām un baseiniem no Marokas, un teica, ka lūk, tur esot īstā dzīve. Viņas vīrs vismaz pirmos divus mēnešus viņu pavadīja uz kursiem, un ārpusē gaidīja, kad viņi satiksies pārtraukumā. Viņš uzturēja acu kontaktu tikai ar viņu, un mani pilnībā ignorēja. Tas laikam ir tas radikālais islams. Turklāt šai sievietei ne visai padodas turku valoda, un man un skolotājam vajadzēja viņai paskaidrot dažādas lietas atkal un atkal no jauna, kas beigās kļuva nogurdinoši. Tad es atradu savu perfekto iemeslu pārvākties- es teicu, ka man ir slikta redze, un turpmāk sēdēju viena pati pirmajā solā, lai redzētu tāfeli. Tātad laikam no aktīvās grāmatu lasīšanas ir viens labums- sabojāta redze, ko var izmantot dažādi.

Abas lielās grupas, vienkāršības labad,  saukšu par Krievi vs.Arābi, ir līdzīgas savā mācību procesā. Abas ir skaļas, ar daudziem jautājumiem un viedokļiem, taču arābu grupa ir totāli bez disciplīnas. Ja, piemēram, man jālasa kādu uzdevumu un jālabo kļūdas teikumā, arābu grupa, kā sazvērējusies, pirms klusais baltietis piedāvā savu variantu, kliedz atbildes pirms manis. Ja kāds no viņiem nezina kāda vārda nozīmi, klasē izceļas mazs vārdu orkāns, kur sīrieši ar ēģiptiešiem sakliedzas par vārda nozīmēm. Tas ir neparasti, šokējoši un nogurdinoši, jo es savu skolas laiku atceros kā monotonu skolotāja murmināšanu tāfeles priekšā un miegainu klusumu. Skaļas viedokļu apmaiņas mums bija retas.

Kopumā mani vairāk vilka pie krieviski runājošājām meitenēm, kas bija no Krievijas impērijas un PSRS sabrukuma mazvalstīm, jo viņu humors un loģika likās man daudz tuvāka kā arābu mentalitāte. Vismaz labi, ka kursos neviens nediskutē par politiku. Lai arī, vienmēr dzirdot šīs diskusijas, man ir tā kā neērti, ka daudziem ir bijis jāpārcieš tik daudz un viņi ir bijuši spiesti pamest savas mājas. Viena no lietām, kur krievu un arābu viedoklis totāli atšķiras, ir, protams, alkohola lietošana. Kāda tante no Sīrijas ar lakatu, saspraustu tieši zem lūpām, ir visaktīvākā alkohola pretiniece. Viņai gan bija ko teikt! Savukārt krievi ik pa laikam izmet labvēlīgas alkoholam veltītas piezīmes, kuras man liekas pilnīgi normālas, bet liek man domāt, cik atšķirīgās pasaulēs šie divi vadošie flangi dzīvo.

Un klases minoritāte esam mēs- pa vienam gabalam no dzintara zemes (lai arī pārējie tāpat domāja, ka es nāku no Krievijas), Kosovas, Filipīnām, Venecuēlas, un diviem gabaliem no Dienvidkorejas.

Korejiešu pāris arī ir interesanta savienība. Grūti noteikt viņu vecumu, bet varētu būt ap 45-50. Stenlijs un Summi, precējušies demit gadus un dzīvojuši daudzās valstīs. Šobrīd Stenlijs strādā pie sava fantastikas romāna, tikai nezinu, kāpēc tieši Stambulā, jo pirms tam viņš piecus gadus esot nodzīvojis Havaju salās. Neviens viņa darbs nav tulkots angliski, tā ka man diez vai būs iespēja izlasīt kādu no vina darbiem. Bet, kā nopratu, tad Stenlijs pa naktīm riktīgi močī ar rakstīšanu.

Paldies dievam, man jau sen vairs neienāk prasīt korejiešiem par politisko situāciju Dienvidkorejā un Ziemeļkorejā (un par Kimu dinastiju), jo reiz es pēc dažu dokumentālo filmu noskatīšanās biju ļoti ieinteresēta šajā jautājumā un mēģināju uzdot jautājumus nejauši sastaptiem korejiešiem.Viņi nebija sajūsmā par manām zināšanām. Dienvidkorejieši parasti vai nu neko nezināja, vai negribēja neko par Z-Koreju teikt.  Bet savukārt tas, kas mani mulsina Stenlija un Summi gadījumā, ir viņu uzvedība. Skolotājam ļoti patīk viņu savienība, tāpēc viņiem stundu laikā tiek piešķirta liela uzmanība, un tāpēc vienmēr notiek jokošanās un tmldz. Savukārt korejiešu saspēle ir dikti jocīga. Stenlijs vienmēr draud pamest Summi vai Summi draud atrast citu vīrieti, un Stenlijs, dzirdot Summi atbildes, vienmēr viņu mazliet iedunkā, bet, manuprāt, mazliet par stipru. Nu tas ir, joka līmenī, protams, bet man tādi joki nepatīk.

Dienvidkorejas savienības maskulīnā daļa mani uzaicināja pievienoties kristiešu Ziemassvētkiem kādā Sirinevler rajona baznīcas ofisā 25.decembrī. Apsolīja man daudz ēdiena un citu ārzemnieku satikšanu. Redzēsim, kā tur ies. Ceru, ka Stenlijs ar mani nejokos.

Bez gāzes baloniņa man mājās ir mākslīgā egle, visādi gaismas objekti, bet papildu Ziemassvētku sajūta man noderētu. Turklāt man ir apsolīts piegādāt “Rīgas Šampanieti” un puskilogramu “Serenādes”konfekšu, tāpēc es ceru uz skaistu gada nobeigumu, kur es kā Bridžita Džonsa pidžamā dzeršu dzirkstošo vīnu un klusām ēdīšu “Serenādes”, un ne ar vienu nedalīšos. Klusībā sapņošu par vasaru, kad apcienošu Rīgas bibliotēkas un grāmatnīcas, un lasīšu, lasīšu, lasīšu īstas grāmatas latviešu valodā.

Ja vairs netiekamies, priecīgus svētkus Jums, dārgie blogāres iedzīvotāji! Prieku, končas un kaudzēm grāmatu!

Ceru, ka nākamgad tiekamies šeit pat!

P.S. Es atkal biju palaidusi garām kaut ko tik jauku kā Obligātā literatūra 2 minūtēs Sviesta Kino Youtube kanālā, žēl, ka radošā komanda vairs neveido video kā šis 😦 

Advertisements

12 thoughts on “Krievi vs. Arābi jeb mani turku valodas kursi/Stambulas epizodes Nr.4

  1. Kā vispār var iegaumēt un izlasīt to visgarāko vārdu? Prieks, ka ar turku valodu sāk veikties labāk, neļauj tam korejietim ar sevi jokoties un lai labi garšo šampanietis. 😊 Priecīgus svētkus!

    Like

  2. Burvīgs raksts par tautu “Bābeli” , kas satilpusi (satikusies) vienā mācību telpā. Ļoti dzīvi, meistarīgi un uzjautrinoši pasniegts teksts, kas uzviz kā pērle mūsu blogosfēras apcirkņos ! Patika.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s