Nevis slinkojot un pūstot …

Beidzot sniegs ir nokusis, un nedēļas beigās sola +13 grādus. Bet pa piecām sniega pilnām dienām es saslimu, un pavadīju dienas ar aizvērtiem aizkariem (jo dusmojos uz sniegu), un biju pilnīgi iegrimusi grāmatu pasaulē.

Mani darbi un nedarbi:

Tika iesākta un pusotras dienas laikā pabeigta triloģijas, nē četroloģijas “Last Survivors” pirmā grāmata “Life as we knew it“. 337 lappuses garš vēstījums par to, kā būtu, ja meteorīts ietriektos Zemes pavadonī Mēnesī un izsistu to no orbītas. Šī gan atkal (!) ir young adult grāmata, taču gan ideja, gan izpildījums bija pietiekami aizraujošs. Miranda kopā ar brāli un māti gatavojas lielajam notikumam- divu debess ķermeņu sadursmei, kas būs redzama ar neapbruņotu aci. Tomēr pat ar neapbruņotu aci ir skaidrs, ka sadursmei būs lielāks iespaids par izklaidējošo, jo Mēness maina savu pozīciju un izskatās daudz tuvāk nekā pirms tam. Nezinu, cik zinātniski pareizs ir šis scenārijs, bet fakts kā tāds- mainās laika apstākļi un dzīve uz Zemes. Vai tas ir pasaules gals? Mirandas ģimene ar steigu dodas uz lielveikalu iepirkt pārtiku un gatavoties neparedzamajam. Vismaz pirmajā grāmatā Miranda ir tāds ne pārāk spilgts tēls, bet varbūt tur vainojama manis veiktā nemitīgā salīdzināšana ar Katnisu no “Bada spēlēm”. Tomēr viņas izaugsme ir ievērojama, un, lai arī pasaules gala haosa un izdzīvošanas apraksti ir gana iespaidīgi, tie tomēr parāda psiholoģisko, nevis zinātnisko stāsta pusi un ir pieklusinātākos toņos, nekā tas būtu bijis, ja grāmata nebūtu domāta pusaudžiem. Ja kādam ir ko teikt par līdzīga temata grāmatu pieaugušajiem, priecāšos, bet tikmēr turpināšu lasīt nākamo grāmatu.

 

Turku rakstnieces Elifas Šafakas “Melnais piens” (Black Milk) ir autobiogrāfisks romāns par rakstnieces nedienām pirms un pēc pirmā bērna piedzimšanas, kad viņai izsīka vārdi, lai turpinātu rakstīt. Stāsts par karjeras un ģimenes nozīmi sievietes dzīvē, jo Elifa gan pirms, gan pēc bērna piedzimšanas nav īsti droša, vai viņa ir pietiekami labs mātes “materiāls”- rakstīšana viņai liekas daudz svarīgāka nodarbe par bērnu audzināšanu. Līdz viņa paliek stāvoklī, un balsis jeb meiteņu harēms viņas galvā uzsāk cīņu pār varu. Šīm balsīm jeb meitenēm katrai ir dots savs vārds, principi un vērtības, un notiek cīņa.

Taču, lai arī Elifa atklāj, cik egoistiski un pašcentrēti cilvēki ir rakstieki, grāmata nav tikai par viņu un viņas “rakstnieces bloku”. Grāmatā tiek piesauktas vēsturē slavenas un ievērojamas sievietes, kuras, tāpat kā viņa, kādā mirklī ir izcīnījušas savu vietu mākslas un literatūras pasaulē, un kurām kaut uz mirkli bijis aktuāls jautājums par savu vietu ģimenes veidošanā. Kopumā interesanti un izglītojoši- pat ar visu viņas mazliet komisko balsu teātri.

 

Un pēdējā grāmata – populārā un man mīļā rakstnieka biogrāfija “J.D.Salinger“. Šis laikam ir mans Selindžera gads, jo noskatījos gan filmu par viņu, gan izlasīju grāmatu “My Salinger year”, gan izlasīju biogrāfiju. Ar nepacietību gaidu, kad atklāsies jauni, nepublicētie Selindžera darbi. Nesen ir izdota Beigbedera romāns “Ūna un Selindžers”, bet, tā kā man Beigbeders ne visai patīk, tad padomāšu, pirms lasīt šo mīlasstāstu starp topošo rakstnieku un nākamo Čaplina sievu. Šajā biogrāfijā Ūna vispār tiek attēlota kā ārkārtīgi simpātiska, bet tukša meitene, un man tā arī nav skaidrs, ko Selindžers no viņas gribēja. Grāmata atklāj arī Selindžera ģimenes vēsturi- viņa vectēvs nāk no Lietuvas, bet vecāki ir bijuši tik noslēgti, ka pat Džeroms it kā nav zinājis, kā viņi satikušies. Selindžera faniem būs interesanti uzzināt par rakstnieka nagu graušanas netikumu, cīņu par savu stāstu izdošanu, kara gaitām un ļoti jaunu meiteņu pielūgsmi. Ne-faniem te nav ko darīt.