ceļojumi · Stambulas epizodes

Kaķu tantes pārdomas/ Stambulas epizodes Nr.5



Reiz es nolēmu saskaitīt, uz cik darba intervijām savā mūžā esmu gājusi un kādos darbos esmu strādājusi. Un secināju, ka man ir tik daži interesanti stāsti no darba dzīves, bet pagaidām neesmu gatava tos publicēt. Visspilgtākais stāsts ir par to, kā mani apsūdzēja narkotiku lietošanā, un tad pajautāja, vai man nav bijušas galvas traumas, jo man ir ārkārtīgi lēna acu zīlīšu reakcija un es ne pārāk labi runāju pa telefonu. Mana reakcija tobrīd bija ārkārtīgi ātra smieklu lēkme ar paskaidrojumu, ka dabā pastāv arī introverti, kuriem nepatīk runāt pa telefonu. Šobrīd mana toreizējā priekšniece ir Latvijā slavena rakstniece, kuru pielūdz un slavē tik daudzi cilvēki.

Bet šodienas ieraksts ir par kaķiem. Kā Murakami. 🙂 Esmu tikko pabeigusi visskaistāko un vislabāko introverto cilvēku haltūru- kaķu pieskatīšanu, kas ilga divas nedēļas, kamēr viņu saimniece bija aizbraukusi atvaļinājumā. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kas mīl kaķus vairāk kā suņus, un es nespēju lasīt vai skatīties filmas, kurā ir attēlota vardarbība pret dzīvniekiem. Man mājās ir kaķene, bet tāpat es ar prieku pieņēmu šo piedāvājumu. Turklāt izrādījās, ka kaķu saimnieces blogs ir manu lasāmo blogu sarakstā- jā, Stambula nav nemaz tik liela! Mani darba pienākumi bija viegli- divreiz dienā apciemot kaķus, pabarot, iztīrīt viņu tualeti un mazliet ar viņiem paspēlēties. Es apdomāju kļūt par profesionālu kaķu apkopēju-izklaidētāju. 🙂

Man ir liels potenciāls kļūt par īstu kaķu tanti, taču Turcijā šādam apzīmējumam nav tādas izteikti nievājošas pieskaņas. Mana kaķene, kā redzams fotogrāfijā, ir trīskrāsaina ielas pavēlniece ar visai mierīgu raksturu, izņemot retus košanas uzbrukumus. Turki mīl kaķus. Viņiem ir arī sava kaķu škirne- Turkish Van. Es pati gan neesmu tādu vēl satikusi, bet izskatās jau gana majestātiski- balts kažoks ar dažiem krāsu pilieniem vai nu uz galvas, vai uz astes, un gadās, ka šiem kaķiem ir atšķirīgas krāsas acis.

Turkish Van

Vai es teicu, ka turki mīl kaķus? Kaķi ir visur- tūristu objektos un nabadzīgos rajonos, un atšķiras tikai viņu sakoptības pakāpe. Nereti kaķus var ieraudzīt snaužam pie manekenu kājām apģērbu veikalu skatlogos, guļam uz krēsla, kamēr cilvēki stāv kājās slimnīcu uzgaidāmajās telpās, pie zivju restorāniem, kur apmeklētāji viņiem sviež kādu zivs vai gaļas gabalu, jūras krastā un mošejās. Es pilnīgi dzirdu, kā kāds fonā nopūšas un saka- un kur higiēna? Ir teiciens, ka, ja musulmanis nogalina kaķi, viņam ir jāuzceļ jauna mošeja. Reliģijā kaķis, nevis suns ir musulmaņu draugs :

“Islamic lore tells of a cat thwarting a poisonous snake that had approached the Prophet Muhammad. In another tale, the prophet found his cat sleeping on the edge of his vest. Instead of shifting the cat, the prophet cut off the portion of the vest that was free and wore it without disturbing the pet.”

Es, protams, negribu teikt, ka viss šeit ir rožaini un skaisti, un dzīvnieks ir cilvēka labākais draugs. Te notiek tas pats, kas citur. Mazi kucēni izaug un tiek izmesti uz ielas, kaķi nespēj izdzīvot intensīvajā ielu satiksmē, patversmes ir pilnas ar vardarbības upuriem, turkiem ir aizspriedumi pret suņiem utt. Dzīvojot Stambulā, man reizēm ienāk prātā, cik grūti Latvijas kaķiem ir izdzīvot aukstajā ziemā un bez oficiālā mīluļa statusa valstī. Es kā Holdens gribu jautāt- kas notiek ar kaķiem Latvijas ziemā? Kā viņi izdzīvo.. ? Es zinu, ka rajonos ir kaķu tantes, kas viņus apkopj, bet vai tas ir pietiekami?  Turcijā pilsētu pašvaldība ir iesaistījusies sabiedrības informēšanā, rādot sabiedriskajā transportā sagatavotus informatīvos materiālus, ka kaķiem vasarā slāpst, tāpēc būtu forši iznest ārā uz ielas bļodu ar ūdeni viņiem. Kampaņa par atkritumu šķirošanu nav tik populāra kā kaķiem veltītā informācija, kas ir atkal cits temats. Un tad uz ielām var redzēt vairāk vai mazāk oficiālas kaķu mājas, ūdens traukus un kaķu barības ķēdes, gluži kā “Ansītis un Grietiņa”.

DSCN0905

DSCN1644

 

Kā tas ir mainījis mani? Jā, es esmu tā tante garā mētelī, kas reizēm mēteļa kabatā nēsā kaķu barību, ko nolikt labi zināmajās kaķu pulcēšanās vietās, un padraudzējas ar ielas kaķiem. Es fotografēju kaķus. Un mani sajūsmina kaķu dienasgrāmatas grāmatu formātā, tāpēc, ja jums ir kāda zināma, gaidīšu ieteikumus.

 

 

 

 

 

Advertisements

11 thoughts on “Kaķu tantes pārdomas/ Stambulas epizodes Nr.5

      1. Jaunākais laikam ir 2002. gada izdevums Jānī Rozē. Man ir vecāks izdevums, iepirku vēl padomju laikos antikvariātā par 10 rubļiem, kas toreiz bija baigā nauda. Bet dikti jau nu inteliģenta runča bilde uz vāka, nevarēju noturēties 🙂

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s