Dienas gramata · Literatūra

Apokalipse Miera ielā


 

Es nebiju lasījusi latviski vairāk par sešiem mēnešiem, kad dzirdēju par Laimas Kotas romāna “Mierielas vilkme” iznākšanu, un biju pārlaimīga aizņemties grāmatu no Laimas. Lai arī es daudz lasu angliski, un reti, bet arī krieviski, taču nekas nevar pārspēt sajūtu, kad vari atšķirt īstu grāmatu dzimtajā valodā.

Šobrīd apokalipse ir visur- filmās, seriālos un arī Laimas Kotas jaunākajā romānā “Mierielas vilkme“. Miera iela man ir ļoti mīļa vieta Rīgā, tā kā esmu tur netālu dzīvojusi un apmeklējusi daudzas no Miera ielas populārākajām vietām.  Šis romāns lika man daudz ko atcerēties. It kā Miera iela ir diezgan īsa iela, bet tik daudz kas tur atrodas, un tik daudz kas noticis uz tās ielas. Personīgi man- kafijošanas un tikšanās ar draugiem Miera ielas kafejnīcās, daži randiņi, tajā skaitā arī vīna dzeršana kapos. Jā, es esmu tā klišeja no Laimas Kotas romāna- jauniešiem kapi noteiktā vecumā izraisa romantiskas asociācijas. Reiz mēs ar d013raugiem veicām izpētes darbus vienā no Miera ielas kapličām- iegājām paskatīties, kas tur apakšzemē notiek. Neko vairāk par riepām un svecēm neatradām, bet man interesē šo kapliču mūsdienu pielietojums- vai tagad tās tiek izmantotas arī citiem mērķiem kā tūristiskiem un sadzīves?

Miera iela ir viens skaists Rīgas posms, kas apvieno gan piedzimšanas, gan nomiršanas brīdi-  uz tās atrodas gan Rīgas Dzemdību nams, gan kapi. Protams, kā var aizmirst “Laimas” šokolādes fabriku… Šokolādes smarža apceļo visas tuvākās ielas.

Miera iela ir emocijām pilna iela. Viens no interesantākajiem gadījumiem Miera ielā bija kāda ekshibicionista priekšnesums, kad ārā bija -15 un es steidzos mājup no ieilguša spēļu vakara.  Bet man nebija bail, un es pasmējos par viņa aktīvajām darbībām un nolaistajām biksēm. Tad bija viens cits gadījums, kas atkal atgādināja epizodi no Laimas romāna. Kādam sirmam iedzērušam krievu tautības kungam bija palicis slikti ar sirdi, un viņš man lūdza, lai es palīdzu viņam tikt mājās.

Bet pietiks par mani. Varbūt man jāuzraksta sava Miera ielas hronika.

Par grāmatu:

Kādā mītiskā laikā – bet droši vien jau tepat un tagad – Ziemassvētkus gaidošo Rīgu negaidīti pārņem savādas dabas parādības: kļūst neparasti silts, šaltīm gāžas ziedlapu pilns lietus, līdz visas ielas kā “pilnas upes baltu ziedu” un neviens vairs nesaprot, kur meklējama izeja no šīs poētiskās apokalipses, kas draud atstāt no ūdeņiem rēgojamies vien baznīcu gaiļus un trīs zvaigznes.  Bārbala Simsone http://www.diena.lv

Mani uzreiz apbūra grāmatas vāks, tā kā esmu spilgtu krāsu piekritēja. Tieši to Miera iela arī pārstāv- ārēju necilumu un krāsainu iekšēju garu. Turklāt, romānu lasot,  var iegūt plašu ieskatu kultūrvēsturiskās Miera ielas pagātnes kambaros, kas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs- aizpildīt tukšos robus manās Miera ielas zināšanās un kārtējo reizi noilgoties pēc šīs ielas.

“Mierielas vilkme” ir stāsts par augumā milzīgu tramvaja vadītāju Mildu de Kalnu, kurai Ziemassvētku laikā appludinātajā Rīgā jātiek galā ar supervaroņa cienīgo uzdevumu- izglābt Rīgu. Romāna varoņi ir lieliski- spilgti un raibi kā končas no “Laimas” fabrikas. Milda pēc sirds salaušanas un mītiska radījuma sastapšanas britu salās ir sākusi augt un plesties ne pa jokam, viņa ir izaugusi tik liela, ka vīriešiem bail no viņas. Savukārt viņas bijušajam brūtgānam žurnālistam van Ludvigam ir atkal cita nelaime- viņš sarūk. Ķermeņu apmēru izmaiņām, protams, ir liela nozīme Rīgas plūdu kontekstā. Katrs dabū pēc nopelniem un tā ir arī laba saspēle par visuvarošo un stipro latviešu sievieti un vārīgo vīrieti, kuru uz sava kakla jāiznes kā krustu katrai latvietei.  Mana mīļākā grāmatas varone bija Grēta, kura bija ne tikai radio žurnāliste, bet vientuļos vakarus pavadīja, rakstīdama sulīgus komentārus interneta portālos. Ieskats interneta komentētājas- žults izlējējas hobijā bija interesants un ļoti ticams.

Ja jau plūdi, tad, protams, sagaidāma arī panika Rīgas ielās un vēlme aizmukt no tās, tāpēc Rīgas lidosta ir plūdu epicentrs, kur plūdu iesprostotie latvieši mēģina tikt prom no grimstošās Latvijas. Mazliet izbrīnīja tas, ka autores Rīgā ir maz krievvalodīgo, šur tur parādās pa kādam, bet tomēr tieši tas piešķīra sirrealitātes sajūtu lidostas ainām, kur dažādību ieskicēja Briseles latvieši, krāšņie latgalieši, Skandināvijas viesstrādnieki, Turcijas līgavas utt. Iespējams, ka tad tiešām  grāmatā būtu par daudz konfliktu, bet man radās iespaids, ka tā nav mana lidostas aina, ko redzu gadiem.

Īpaši jāpiemin Laimas valoda, kas pludo romānā. Laimai, protams, ir ne ar ko nesajaucams rokraksts, un tas īpaši izceļas apokalipses sajūtas radīšanā, sajaucot ikdienas valodu ar pārspīlējumiemun salīdzinājumiem, un radot fantāzijas lidojumu virs Miera ielas.

 

Advertisements

2 thoughts on “Apokalipse Miera ielā

  1. Izklausās pēc Salvadora Dalī gleznas. Mani vilina, bet vienlaikus dara piesardzīgu mūsu autoru sirreālistiskie domu lidojumi. Tā šķiet kā otrā grāvja puse pesimistiski intelektuālajam reālismam.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s