ceļojumi · Stambulas epizodes

Stambulas epizodes Nr.7


Esmu sākusi skaitīt dienas, līdz došos uz Latviju. Drīz, jau pavisam drīz. Un esmu iestājusies Rīgas Centrālās bibliotēkas virtuālajā rindā pēc grāmatām. Kā Padomju laikos. Man tikai pietrūkst virtuālā caurumotā tīkliņa, kurā sakraut desmitiem grāmatu, ko man obligāti jāizlasa.  Ik pa brīdim ielogojos RCB sistēmā, lai apskatītos, cik cilvēki ātri vai lēni lasa. Lēni, mokoši lēni.

Bet, kamēr es gaidu, es cenšos nedomāt per terorismu (neizdodas) un izbaudīt mazās Stambulas epizodes, kas padara dzīvi košāku.

***

Man ir daudz neveiklu epizožu saistībā ar turku valodas mācīšanos. Vispār valodas mācīšanās ir tik ķēpīgs pasākums, jo uzreiz jārēķinās, ka tas būs grūti, ja vien neesi piedzimis ar superspējām ātri apgūt valodu, un tu pieļausi neskaitāmi daudz kļūdu. Mācoties turku valodu, es nejūtos dikti gudra. Es mēdzu jaukt vārdus un to nozīmes. Tas nav īsti pārsteidzoši, jo daudzi no viņiem šķiet tik līdzīgi. Piemēram, midiye ir gliemene, un mide ir kuņģis, tā nu es reiz pavadīju desmit minūtes pie vakariņu galda, skaidrodama, ka mana gliemene dikti sāp. Pie cita galda es palūdzu, lai man padod puņķus (sumuk), nevis garšvielu sumak.

***

Turku vīrieši un baseins ir diezgan interesants fenomens. Daudzi no turkiem neprot peldēt, kas mani ļoti izbrīna, jo ūdens viņiem it kā netrūkst. Bet, ja arī viņi prot peldēt, tad esmu novērojusi, ka pārsvarā vīrieši baseinu uztver kā kaut kādu spa, nevis sporta vietu. Daudzi vīrieši ienāk baseina telpā un iekrīt izvilktajos krēslos, it kā mēs būtu pludmalē, un vai nu sāk zvanīt kādam, lai parunātos pusstundu, vai nu aizmieg, vai nu relaksēti skatās, kā citi peld. Uz baseinu noteikti ir jāiet ar telefonu, un, ja tas sāk zvanīt peldēšanas laikā, jālec laukā, lai atbildētu. Ar slapjām rokām. Pēc tam enerģiski jāpūš Aifonā, ja nu tomēr izdodas izpūst tur sakrājušos ūdeni.

***

Un par telefoniem.. Parasti autobusā pa telefonu runā pieci cilvēki vienlaicīgi. Un skaļi. Vai tiešām es esmu uzaugusi kultūrā, kur cilvēki sabiedriskajā transportā klusē un pārmetoši skatās uz katru, kurš mazliet skaļāk pa telefonu stāsta par saviem iepirkumiem vai vakardienas ballīti? Vai arī cilvēki transportā Latvijā atbild- esmu transportā, es tev pārzvanīšu. Man vajadzēja aizbraukt gandriz 3000 km no Latvijas, lai saprastu, cik ļoti man pietrūkst šādu mirkļu.

***

Tā kā Stambulā ir ļoti maz parku un zaļumu, viena no populārākajām izklaides vietām ir lielveikali. Arī es esmu kļuvusi par vienu no lielveikalu cilvēkiem. Pie ieejas vienmēr ir apsargi, kas liek iet cauri tiem pīkstošajiem drošības vārtiem un somu izlaist cauri rentgenstariem, lai atrastu noslēptas bīstamas lietas. Bet, manuprāt, viņi īpaši neko nepēta, jo manu gāzes baloniņu tā arī nekad neatklāja. Līdz man kāds pateica, ka lietot gāzes baloniņu aizsardzībai ir aizliegts, un, ha, es tagad līdzi nēsāju dezodorantu, jo acīmredzot tikai policija drīkst izmantot asaru gāzi demonstrētāju izkliedēšanai. Bet man automātiski gadījās izlaist savu lietussargu caur somu pārbaudi, par ko dikti smējās apsardzes darbinieki.

***

Ok, par sieviešu galvas lakatu siešanu es it kā sapratu- katra sien, kā viņai patīk vai vīrs liek, bet vīriešu sejas apmatojumu es saprotu tik daudz, ka vismaz ūsām īstam turku vīrietim ir jābūt. Un izrādās ir dažādi stili.

Moustache-cartoon

Advertisements

6 thoughts on “Stambulas epizodes Nr.7

  1. Bonda lietussargs, telefons kurpē, bet apsargi neko nesaprot 🙂 Tiešām gaidu tavus Turcijas stāstus. Šobrīd lasu grāmatu par kafijas vēsturi, tur ir arī sadaļa par turkiem, trakiem sultāniem utt., tā nu sanāk piedomāt par to – nez kā ir būt tur uz vietas?

    Publicējis 1 person

      1. 🙂 Zini, latvieši arī ļoti mīl ļoti skaļi un ļoti detalizēti stāstīt saviem telefonsarunbiedriem visu savu privāto dzīvi. Un Turcijā mani varbūt izbesītu skaļums, bet te – arī tas, ka saprotu, par ko stāsta 😀 Nav brīnums, ka katrs otrais sabiedriskajā transportā ir ar austiņām, tās ir vienīgais glābiņš.

        Like

      2. Man gan pārsvarā patīk klausīties latviešu stāstos, jo es tos dzirdu tik reti. Manai draudzenei ir viens fantastisks stāsts, ko viņa ir dzirdējusi autobusā- kāda sieviete kādam telefonā un sanāk, ka arī visam autobusam esot stāstījusi, kā viņa kļuvusi par mīļāko un slēpusies no sievas garāžā. ES gan neko tādu nedzirdu.

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s