Dienas gramata · Literatūra

Mātes piens


ikstena_mates_piensNoras Ikstenas romāns “Mātes piens” ir viens no darbiem vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts”, un tā ir mana pirmā tikšanās ar šo romānu sēriju.

Šajā romānā dominē trīs paaudžu sievietes, attēlotas laika posmā no 20. gs. 60. līdz 80. gadiem PSRS teritorijā. PSRS vairs nepastāv, bet atmiņas par to dzīvi ir saglabājušās daudziem, un iespējams, tāpēc romāns joprojām ir popularitātes virsotnē.

Trīs sievietes. Šis uzstādījums man uzreiz kaut ko atgādina- brīnišķīgā rakstnieka Maikla Kaningema romānu “Stundas”, kur ir aprakstīta viena diena sievietes mūžā. Kaningema gadījumā visiem trim stāstiem vienojošā nots ir pašnāvība un daļēji vai pilnībā nerealizēti talanti, un nespēja sākt “pirmo teikumu”. Un, lasot Noras Ikstenas darbu, manī iekšā kaut kas sasaucas ar Kaningema sievietēm.

Trīs bezvārdes – vecmāmiņa, māte un meita. Bez vārda- lai vieglāk būtu ar tām identificēties vai tādēļ, ka PSRS laikos cilvēki bija tikai šabloni? Ja tu biji atšķīrīgs, tu neiederējies masā, kas nebija visai pareizi tā laika standartiem. Un šīs sievietes dzīvo būrī.

Romāns lasās ātri un dziļi ievelk, līdz attopies, ka grāmata ir pabeigta. Bērnības atmiņas var būt visādas, un ir tik skaisti, ka var tik daudz ko restaurēt, gluži kā vecu māju, lai parādītu citām paaudzēm, kā ir bijis tajā laikā, kad politiskā iekārta noteica pilnīgi visu. Lai arī mūsdienās brīvība ir relatīvs jēdziens, tomēr šajā grāmatā autore ir parādījusi cilvēka kā sabiedrības locekļa nemitīgo pieslīpēšanos, lai iederētos un nepārkāptu noteikumus.Galvenās emocijas romānā- saspringtās attiecības ar māti, nespēja mīlēt un depresija, tie ir romāna galvenie pelēkie toņi. Arī visi sastaptie tēli ir daudz maz pelēki, man bija reizēm grūti viņus iedomāties elpojot tepat, jau citā politiskajā iekārtā. Visu pelēkumu mazliet atšķaida kopīgās atmiņas (mums arī mājās bija caurumotie tīkliņi un kefīra pudeles ar krāsainajiem vāciņiem!) un humora dzirkstis, taču pavisam smago drudžaino nelaimes tuvošanās sajūtu tas nemazina.

Atteikšanās ir spēcīga tēma šajā stāstā, un, iespējams, tas nav romāna galvenais mērķis, bet es jutu tik izteiktu atvieglojumu, ka man ir bijis savā dzīvē pagaidām jāatsakās no tik maz un būra sajūta man nav tik izteikta. Šī ir viena no tām grāmatām, kuru gribas ieteikt ne tikai izlasīt draugiem un paziņām, bet arī atrast to visu skolu literatūras stundu programmās.

Un, turpinot vēstures stundas, es esmu tikko izlasījusi Sofī Oksanenas romānu “Attīrīšanās”. Par to vēl viedoklis tikai formējas, bet salīdzinoši tas šķiet daudz smagāks darbs, vismaz man grāmata bija jānoliek reizes piecas vardarbības aprakstu dēļ.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s