ceļojumi · Stambulas epizodes

Stambulas epizodes Nr.10


 

Lai arī esmu minējusi, ka man nav sanācis izveidot ilgstošu draudzību ar turku sievietēm, es viņas apbrīnoju. To, kā viņas māk pastāvēt par sevi, kā ikdienā viņas spēj parādīt savu varu un palikt pie pēdējā vārda. Es apzinātu saku “ikdienā”, jo, domājot par to vispārīgi, man nekā nesanāk iedomāties, ka mēs kādreiz varētu būt līdzvērīgas vīriešiem, lai kā es gribētu domāt citādi. Īpaši spoži tas tiek demonstrēts apokalipses un kara tēmai veltītās grāmatas, kur parādīts, cik sievietes un bērni ir viegls uzbrukuma mērķis, kā arī paklausoties Turcijas prezidenta komentārus, kā jāuzvedas sievietēm.

Šī gada laikā, kad esmu bijusi kautrīga ārzemniece, kas kaunās par savu neprasmīgo turku valodu, esmu reizēm centusies kopēt turku sieviešu uzvedību. Spilgti piemēri man vienmēr ir bijuši acu priekšā. Tirgū es tieku pamanīta jau pa gabalu, un man reizēm saka “welcome” vai “come here baby”, un es cenšos no tā visa ātrāk tikt prom. Es cenšos kaulēties, bet man tas ne visai sanāk. Bet turcietēm sanāk. Pacilājot pāris ābolus vai zaļumu buntes, viņas kā ģenerāļi izspļauj dažas frāzes un nodiņģe cenas, kamēr es visu laiku cenšos atcerēties, kā vispieklājīgāk paprasīt man iesvērt zaļumu buntīti. Nu nē, Turcijā jo lēnāk brauksi, jo lēnāk viss tev paliks. Te vajag ātri, skaļi un ar žestiem.

Stambulā tika nodibināta latviešu biedrība, kuras viens no mērķiem ir atvērt latviešu skolu Turcijā dzimušajiem bērniem, kas grib mācīties latviešu valodu. Tā nu spriedām, kas un kā. Skaisti pabrokastojām, bet tad mani gaidīja garais ceļš mājās- stunda autobusā. Biju iegrimusi grāmatā, un to, ka kaut kas nav tā, sapratu tikai dažas minūtes pirms izkāpšanas. Man pretī sāņus stāvēja pusaudzis, kas visu laiku uzgrūdās maniem ceļgaliem. Stambulā autobusu šoferi ir nerealizējušies Formulas vadītāji, un autobusos vienmēr ir daaaaudz cilvēku, tāpēc es to neievēroju, nodomādama, ka autobuss ir tik pilns, ka viņam nav vietas, kur stāvēt. Atraujoties no aizraujošās grāmatas, es pamanīju, ka viņam otrā pusē ir dafiga daudz vietas, un es sapratu, kas notiek. Īpaši, kad viņš savu jaku sagrozīja kaut kā tā, lai aizsegtu savu … hmm.. nu to intīmāko vietu. Es pēkšņi sapratu, ka viss autobuss ir pilns gandrīz tikai ar vīriešiem, lai arī bija ap plkst.17 un nebija iestājies krēslainais laiks, kad sievietes publiskās vietās vienkārši mēdz  izkūpēt gaisā. Tā nu viņš ik pa laikam berzējās ap maniem ceļgaliem, bet tā nemanāmi,  kamēr man ienāca prāta spīdoša doma- pabakstīt viņu ar lietussargu. Turciete manā gadījumā jau sen būtu iekliegusies “Ayip, ayip” (kauns! kauns!), bet es kaut kā izvairījos taisīt publisku drāmu. Tā vietā es viņam ceļgalos bakstīju ar lietussargu, kamēr viņam aizgāja līdz smadzenām mans vēstījums. Turklāt tas, ko viņš darīja, no malas likās tik nevainīgi, ka es ar savu kliegšanu būtu parādījusi savu “trakumu”. Katrai Stambulā dzīvojošai ārzemniecei ir vismaz viens stāsts par sabiedriskajā transportā sastaptajiem “nevainīgiem” vīriešiem, kuri viņu protestus par kaut ko ne pārāk jauku nosauc par trakumu. No šīm situācijām es ieguvu tikai vienu mācību- pat ja tev liekas, ka Turcijā vīrietis vai pusaudzis dara kaut ko nepareizi, visdrīzāk, ka tā ir. Jo turku sabiedrībā nav pieņemts bez atvainošanās iegrūsties citos cilvēkos, berzēties utt, jo vīrieša un sievietes ķermeņi ir kā citas dimensijas.

Tad es nolēmu, ka šī ir pēdējā reize, kad es neparādu savu “trakumu”.

Un te mēs nonākam pie manas pēdējās kafijas dzeršanas reizes. Man bija dāvanām jānopērk pāris šalles, tāpēc es devos uz Stambulā zināmu vietu, kur var nopirkt visu. Pabeigusi savu šopingu, es ar draudzeni nolēmu aiziet padzert kafiju. Pasūtīju americano ar pienu. Tā nebija pirmā reize, kad es biju dzērusi americano, tāpēc es zināju, kādai garšai jābūt. Tas, ko man atnesa, garšoja pēc šķīstošās Nescafe. Es pasaucu viesmīli un pajautāju, vai tas ir Nescafe. Nē, ko jūs, viņiem Nescafe vispār nav. Man iekšā viss mutuļoja, bija tāda sajūta, ka man iedod konfekti “Gotiņa” un saka, ka tā ir siļķe majonēzē. Tālāk nav nekāds latviešu variants, kur es, pašūpojot galvu, sarkastiski izspļauju kaut ko apvainojumam līdzīgu. Es viesmīlim paaugstinātā tonī prasu, vai es esmu traka. Viens solis priekšā viņiem, kad sievietes tiek nosauktas “trakas” pēc savu tiesību pieprasīšanas. Nē, kur nu, es neesmu traka, saka viesmīlis, un prasa, vai es gribētu pamainīt kafiju. Jā, es saku, caffe latte.

Tajā laikā pie galdiņa piepeld slīdīgs čalis keponā un jautā, kādas ir sūdzības par kafiju. Laikam kafijas menedžeris.

Es saku, ka- jā, man ir problēma,  tā šļura nav Americano, tā ir Nescafe.

Viņš uz mani skatās kā uz trako un sāk stāstīt, kā pagatavo Americano, it kā tas Nescafe spētu pārvērst par Americano. Savu Caffe Latte es dabūju, bet man no galvas neiziet doma par to, ka viņi noteikti ir iespļāvuši manā kafiju.

Jā, es esmu pilnīgi traka, traka, traka.. Reizēm man liekas, ka Stambula mani ir uzlikusi kā uz grilla un lēnām cepina, jo es jūtos spējīga uzsākt strīdu no nekā. Es jūtos tā, it kā man jāžestikulē un jāpierāda, ka viens plus viens nav trīs. Tas ir daudz prasīts no latvieša. Bet mana uzvedība ir pilnīga normāla salīdzinājumā ar turku sieviešu uzmanību. Viņas būtu darījušas to pašu, pat vairāk,  pastāvējušas par savām tiesībām saņemt to, par ko esmu samaksājusi, un uzkurinājušas īstu turku pirti.

Vēlāk es par to pastāstīju gan citiem ārzmeniekiem, gan turkiem, lai uzzinātu, ko viņi par to domā. Visi ārzemnieki teica, ka esmu darījusi pareizi, savukārt vairākums turku man teica- nu, protams, ka tā bija Nescaffe. Īstu kafiju jāiet dzert uz Starbucks vai citām kafijas vietām. Stambulā viss ir dārgi, tāpēc kafija populārā tūristu vietā nekad nemaksātu 2,50 Eiro. Lūk, vēl viena mācība.

 

 

Advertisements

2 thoughts on “Stambulas epizodes Nr.10

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s