Dienas gramata · Literatūra

Inga Gaile. Stikli.


24.jūnijā pabeidzu lasīt Ingas Gailes romānu „Stikli”. Tā bija tā pati diena, kad kļuva zināmi Brexit rezultāti, un dīvainā veidā romāns un ziņas televizora ekrānā manā prātā savijās kā viens veselums, un šobrīd grūti atdalīt vienu no otra.

Mēģinu nelasīt atsauksmes, pirms sāku lasīt jaunu grāmatu, bet par šo romānu, tāpat kā daudziem „Mēs. Latvija. XX gadsimts” romāniem, to slava un atsauksmes skrēja grāmatām pa priekšu, un bija grūti neielaist kaut ko no nejauši dzirdētā savā apziņā. Vienīgais, ko es biju dzirdējusi vai atļāvusi sev dzirdēt, bija tas, ka, lai ko iepriekš iedomājas par šo grāmatu, par to, kādai tai ir jābūt, lasot viss būs pavisam citādi. Un bija citādi.

Ikreiz iesākot lasīt kādu grāmatu, man ienāk prātā jautājums- vai šī grāmata man ko atgādina, un ko tieši. Šī grāmata man atgādina Silvijas Plātas romānu „Stikla Kupols” ne tikai stiklu kā metaforas izmantošanas dēļ. Abos romānos ir kaut kas līdzīgs, ir Damsel in Distress, bet „Stikla kupolā” stāstījums ir tīrāks, savukārt Ingas Gailes stāstījumā stikli ir tik daudzšķautņaini un laiks pavisam neliekas lineārs.

Pirmās romāna lappuses man bija kā Alises kritiens Aizspogulijā, tāds kritiens domu virpulī, kur domas dzenas viena otrai pakaļ, nespējot ne saķert, ne pieķerties. Es biju galīgi viena tajā domu laukā, un domāju, ka, nē, izskatās, ka šo es pavilkt nespēšu. Bet tad horizonts noskaidrojās, un lēnām iespējams nostabilizēties un sekot līdzi domu saceltajai vētrai.

„Stiklu” darbība risinās no 1937. Līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Arī manās atmiņās šis ir iekrāsots kā laiks, kad Latvija bija vistuvāk ekonomiski attīstītai valstij un labklājības zemei, kur nekā netrūka un valdīja vispārēja līksmība. Neatceros, vai tā mums to pasniedza arī vēstures stundās, bet mana vecmamma, kas bija izdzīvojusi savus pusaudžu gadus tajā laikā, man bērnībā tā stāstīja. Kārlis Ulmanis bija viņas varonis, viņas acis mirdzēja, stāstot par pārpilnību veikalos un prezidenta stalto stāju. Uz šī vēstures fona dzimst un attīstās eigēnikas idejas, kas cenšas parasto cilvēku uztaisīt par supercilvēku, nošķirot veselo no slimā. Tātad visi, kas neatbilst normas rādītājiem, ir neveseli, garīgi slimi, un tos gan jānovāc tālāk no acīm, gan jāiznīcina iespēja, ka slimums varētu pavairoties.

Magda ir viena no trauksmainajām sievietēm, kuras īsti netiek galā ar savu seksualitāti, un kādas traumas rezultātā viņas dzīves kaleidoskops sašķīst gabalos. Tālāk jāiztiek ar stikla lauskām, ar kurām var spēcīgi sagriezties. Magda nokļūst Strenču psihiatriskajā slimnīcā, kur viņa kļūst par no Vācijas atbraukuša ārsta pacientu. Kārlim Vilkam ir hipotēze, ka neirozes atzīšana par normu un sarunas palīdz uzlabot pacientu stāvokli daudz labāk par medikamentu terapiju. To, kā beidzās sarunas starp pacienti un ārsti, būs jāizlasa pašiem, bet viens ir skaidrs, ka viņu attiecības ir, kā uzliktas uz mikroskopa stikla.

Un lasot ir neiespējami nepamanīt, kā stāsts ir uzrakstīts, kaut kas pa vidu starp dzeju un prozu, tāds īpašs ritms, kur katrs vārds ir pārdomāts un biezina emocijas. Tik skaisti izliktas emocijas, apkopotas romāna formātā, es sen nebiju lasījusi. Kopsummā- elpu aizraujoši.

 

Advertisements

One thought on “Inga Gaile. Stikli.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s