Literatūra · Stambulas epizodes

Nedēļa pēc apvērsuma… Stambulas epizodes Nr.12


Šodien pirmo reizi visā uzturēšanās laikā Turcijā smaidošs šoferis pie gājēju pārejas mani palaida šķērsot ielu! Es biju tik pārsteigta, ka man saļodzījās ceļi un es gandrīz pakritu uz ceļa apmales. Šis ir grandiozs fakts, ko es nosvinēšu ar siera kūkas cepšanu.

Tātad ir pagājusi vesela nedēļa, kopš virs galvas lidinājās iznīcinātāji. Kas ir mainījies?

Manā dzīvē nekas. Esmu beidzot atsākusi vairāk lasīt, nevis refrešot ziņu un sociālo portālu lapas.

Valda relatīvs miers, kamēr fonā notiek vairāk par 7000 cilvēku arestēšana, universitāšu mācību spēku atlaišana un viņu kustības ierobežošana. Es pazīstu profesora asistentu, kurš nestrādā valsts universitātē, bet gan privātajā, bet tāpat viņa atvaļinājums ir atcelts, lai arī izbraukt no valsts viņš var.

Valdības pretinieka skolas tiek slēgtas.

Man tika nez kādā sakarā piešķirtas telefona sarunu “brīvās minūtes” un megabaiti. Lai sarunātu, kur satikties un svinēt ar valdības atbalstītājiem?

Jau nedēļu sabiedriskais transports ir par brīvu. Lai cilvēki varētu iziet ielās un svinēt demokrātijas uzvaru. Tiem, kas strādā, tas gan nav pārāk jautri braukt pārpildītos transporta līdzekļos.

Kamēr valstī ir pasludināts ārkārtas stāvoklis uz trim, bet iespējams, ka uz visiem sešiem mēnešiem, cilvēktiesības, protams, ir pēdējais, ko mēģina ievērot. Aizdomās turamos par apvērsuma rīkošanu var paturēt uzraudzībā līdz pat 30 dienām. Jānēsā visur līdzi ID. Un policija uz ielas var pārbaudīt mobilo telefonu. Nu ne jau novērtēt, cik kruts tas ir, bet kas tur iekšā.

Un uz visa šī fona kas notiek ar latviešu domu grupu kādā no sociālajiem medijiem? Sākās karsta diskusija par to, kurš pie nemieriem ir vainīgs un kurš ir labākais līderis. Biju pārsteigta, ka šī diskusija un tās rezultāti parādījās pat tviterī. Jā, dalās viedokļi. Jā, latvietēm. Tā, it kā pēkšņi mēs būtu politologi, un tā, it kā dažas no mums būtu piedzimušas šeit, Turcijā, un pieņēmušas, ka līderu paustās domas ir vienīgās atzīstamās. Jā, mums visiem viedokļi ir dažādi. Daži pieņem lietas ātrāk, daži lēnāk. Daži tic, ka Dievs ir burkānos un sierā, daži- ka vienīgais ceļš uz sirds skaidrību ir islams.

Bet diskusija pamazām uzkarst līdz ļoti pazīstamam stāvoklim, par ko Padomju okupāciju aprakstošajās grāmatās varēja lasīt bieži. Dažas prezidenta politikas kaislīgās aizstāves sola nosūdzēt citādi domājošās tautietes turku policijai un pat draud ar nāvi. Fotogrāfijās redzamas jaunas meitenes, kas nevarētu būt strādājušas par “stukačiem” PSRS laikos, bet šo mākslu ir apguvušas pietiekami efektīgi.

Tā, lūk.

With love, from USSR

Advertisements

7 thoughts on “Nedēļa pēc apvērsuma… Stambulas epizodes Nr.12

  1. Citējot “Fotogrāfijās redzamas jaunas meitenes, kas nevarētu būt strādājušas par “stukačiem” PSRS laikos, bet šo mākslu ir apguvušas pietiekami efektīgi” – tā ir cilvēku daba un jebkurš režīms to tikai oficiāli atļauj darīt, dodot pretīm uzslavu un kādu mazu balvu, tākā nedrīkst ticēt nevienam.

    Ļoti labs apraksts, man patika. Šajā situācijās nav ne labo, ne slikto, vienkārši elites cīnās par varu un ietekmi, bet ar parastājiem cilvēkiem neviens nerēķinās.

    Like

      1. Atbilde ļoti vienkārši, tā ir vēlēšanās būt piederīgam kādai grupai, lai no tā gūtu nemateriālu labumu – atzinību no citiem grupas locekļiem, kā arī, protams, daļējs konformisms, kas izpaužās kā vairākuma viedokļa pieņemšana. Cilvēki cenšās izdzīvot, un lai to darītu, viņi ir gatavi uz nodevību. Cerams atbildēju uz jautājumu. 🙂

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s