Atpakaļ bērnībā- Harijs Poters

Es reizēm pārlasu bērnībā lasīto literatūru, lai  noķertu to maģisko bērnības sajūtu, kad fantāzija un iedomu pasaule saplūst ar realitāti. Bērnībā es biju viens no tiem bērniem, kas:

1. piemājas stroikā izspēlēja “Mio manu Mio”
2. sapņoja, ka omītes tiešām dzīvo ābelē (ņemts no šīs grāmatas)
3. vannā tēloja Nāriņu
4. dīķī centās noķert ūdensbērnus
5. vēlējās 8 tortes ar 1 svecīti…

 

Kad tviterī atklāju, ka nekad neesmu lasījusi nevienu no Harija Potera sērijas grāmatām, kamēr daudzi kaifoja vai pārdzīvoja par pēdējo, HP astoto (?) grāmatu, izrādījās, ka neesmu tāda vienīgā. Izrādījās, ka daži to nav lasījuši, bet daži pārlasījuši vairākas reizes un pārlasīs vēlreiz #HarryReadalong jeb  Harija Potera lasīšanas maratona laikā. Un daudzi augusta laikā to ir paveikuši, it īpaši es ar apbrīnu skatos uz Ivitas panākumiem- viena grāmata pēc otras…izskatās,  ka pilnīgi bez miega 🙂

Nebija tā, ka es neko nezināju neko par Hariju Poteru. Harijs Poters ir kļuvis par kārtējo modernās pasaules ikonu, un nezināt par šīm grāmatām būtu tāpat kā nezināt, kas ir Madonna, internets un Disnejlenda. Es, protams, zināju, ka grāmatu pasaulē ir tāds Harijs, jo tieši HP ziedu laikos strādāju grāmatnīcā. Daudz gan no šī perioda neatceros, tikai meiteņu rindas, kuras ar spožām acīm man jautāja- kur ir jaunākā Harija Potera grāmata?

Vai arī vecāki, parasti ļoti nopietni un pārstrādājušies, teica- Mums vajadzīga trešā Harija Potera grāmata!!! Steidzami!!!

Tā es ātri nojautu, ka HP ir ļoti nozīmīga personība jauniešu vidū un ka manās interesēs bija pēc iespējas ātrāk iegaumēt Harija Potera miljons grāmatu secību, lai izdzīvotu darbā.  Pati es biju tikpat jauna kā HP fani, bet man toreiz interesēja tikai nopietnā literatūrā jeb literary fiction. Kaningems, Selindžers utt. Fantāziju un fantastiku es toreiz ignorēju.

Tā es, iespējams,  biju laikam viena no nedaudzajām pārdevējām LV grāmatnīcās, kuras nezināja, kas īsti notiek ar Hariju. Man liekas, ka es baidījos, ka stāsts būs vai nu tik sarežģīts, ka es nesapratīšu un nespēšu to novērtēt, vai arī tik vienkāršs, ka es pēc pirmās grāmatas izlasīšanas pārvērtīšos rūgumpodā un skaļi kladzināšu- nez ko visi tajā Poterā atraduši?

Otrā epizode ar Poteru man saistās ar kādu gājienu pa naksnīgām Rīgas ielām, un tur es ieraudzīju ezi. Man, protams, gribējās aiziet tuvāk apskatīties uz ezi, tāpēc es papūlējos tikt tam līdzi. Mans draugs toreiz mani nosauca par Hermioni, un man nebija ne mazākās sajēgas, kāpēc es viņai līdzinos.

Šajā gadā es pēc ilgāka laika pievērsos apokalipses, distopijas, fantāzijas tēmām, un nodomāju, what the hell, kāpēc gan man nepamēģināt palasīt to Poteru?!? Ja jau ir sākusies tik liels emociju vilnis par pēdējo Potera grāmatu, tur taču kaut kam ir jābūt, ne?

Tā nu es iesāku pirmo grāmatu. Iesāku piesardzīgi, bet lappuses šķīrās ātri. Grāmata nemaz nebija sarežģīta, un nebija par vienkāršu, viss bija līdzsvarā. Tēma bija skaidra- kamēr vientieši jeb parastie cilvēki nenojauš, cik lielas briesmas viņiem draud, ir šajā pasaulē kāda cita grupa, kas nodarbojas ar pasaules glābšanu vai vismaz līdzsvara uzturēšanu tajā.

Harijs bija uzgleznots, tas ir, uzrakstīts, tāds, lai es justu viņam līdzi, bet ne pārāk moceklisks, lai atbaidītu vai nogurdinātu. Ja viņa tantes ģimene nebūtu grāmatas sākumā, tad es, iespējams, nemaz neielasītos, jo viņi uzbūra vajadzīgo atmosfēru bez jebkādas maģijas. Harijs ir ar maģiskām spējām apveltīts puika, kurš pats neapzinās savu spēku, un atrodas gara ceļa priekšā. Īpašs, daudz īpašāks par mums, kad mums bija 10 gadi.  Ievērojams, slavens, talantīgs, bet ne neuzvarams, jo stāstam taču ir jāatīstās, jābūt konfliktam, risinājumiem, nobeigumam.. Tas, kas man patika visvairāk, bija tā nevainīguma un bērnišķā pirmreizīguma sajūta, ko tagad dzīvē ir tik grūti atkārtot, bet lasot šo grāmatu, es to ieguvu.

Ja runā par Hermioni, tad es joprojām nesaprotu, kāpēc mani salīdzināja ar šo meiteni, jo es nekad neesmu bijusi pareiza un izcila skolniece. Arī izskata ziņā mēs neesam līdzīgas. Toties jau pirmajā grāmatā ir skaidrs, ka Hermionei jābūt kopā ar Ronu, vismaz uz to pusi velk, un lasot es pie sevis lūdzos, lai jau pirmajā grāmatā neuzsāktos pusaudžu mīlas romāns.

Labi, tagad es saprotu, kas ir Harijs Poters, kāpēc šis stāsts kļuva tik populārs, tomēr.. mana roka nesniedzas pēc otrās grāmatas. Īsti nezinu, kāpēc, varbūt mani atbaida tas, ka priekšā ir tik daudz šīs sērijas grāmatu, un izskatās, ka grāmatas par Hariju turpināsies līdz tam laikam, kad es ar koka spieķīti iesoļošu kādā nākotnes bibliotēkā un jautāšu tikpat garlaikotai pārdevējai, kāda reiz biju es, vai pie viņiem ir HP 23.grāmata.

Ar grāmatu labi pavadīju laiku, tāpēc nesolu par 23.grāmatu, bet pie otrās grāmatas kaut kas pieķeršos…