Literatūra

Dārgā dzīve, es tevi nesaprotu


dear-life-by-alice-munroPirmo reizi Alises Manro īsos stāstus lasīju pagājušā gada oktobrī, un par to uzrakstīju šeit. Ir pagājis gandrīz gads, un no lasītā atceros divus stāstus. Un man liekas, ka es vienmēr atcerēšos šos divus stāstus, jo tie bija labi uzrakstīti un izcēlās no pārējā stāstu krājuma vienmuļības. Kad kāds piemin Alisi Manro, uzreiz tiek nosauktas neskaitāmās balvas, ko viņa ir dzīves laikā ieguvusi, un atzīšos, ka mana motivācija iepazīt Manro stāstus bija visai neveikla – es gribēju saprast, kāpēc viņai ir tik daudz balvu, jo, izlasot pirmo stāstu krājumu “Too much happiness”, es to nesapratu.

Pirms gada domāju par to, ka varētu mēģināt lasīt Alises uzrakstīto romānu, bet izrādās, ka tāda īsta romāna rakstniecei nav. Tā nu es trīs mēnešus no Book depository gaidīju pienākam Manro pēdējo stāstu krājumu “Dear life/Dārgā dzīve”, taču nemetos uzreiz to lasīt. Es redzēju, ka Goodreads Daina Tabūna bija iedevusi veselas piecas zvaigznes šim stāstu krājumam (un man ļoti patika D.Tabūnas stāsti, tātad man likās, ka Daina noteikti zina īsto mantu), un pārējā latviešu interneta telpa bija tikai pozitīvju atsauksmju pilna.

Skrienot notikumiem pa priekšu, es pateikšu vienu- es tā arī nesapratu, kāpēc Alisei ir tik daudz balvu, un tas nozīmē tikai vienu. Es nesapratu, kas šajos stāstos ir tik īpašs. Iespējams, ka jāvaino šī birka, kas tiek vienmēr piesprausta Manro- daudz un dažādu balvu ieguvēja, stāstu rakstīšanas karaliene, Manro stāstos ir romāna jēgas dziļums, tāpēc viņai nemaz nav jāraksta kaut kas garāks par īsajiem stāstiem. Es tik ļoti gribēju, lai man patīk šie stāsti, ka es noteikti pirms lasīšanas sapriecājos mazliet par daudz, un man noteikti likās, ka šīem stāstiem jābūt pārpasaulīgiem.

Bet tā nebija. Jo viss, ko es lasot jutu, bija ne pārāk jaukas emocijas. Pirmais stāsts bija vislabākais, ko es līdz šim stāstu krājumā lasīju, taču pēc tam es, turpinot lasīt un sēžot Marmora salas smiltīs, šķīru uz priekšu lappuses, lai uzzinātu, cik daudz atlicis līdz pārējo stāstu beigām. Šis atkal ir viens no tiem stāstiem par grāmatam, kad liekas, ka nu tik būs, nu gan es lasīšu kaut ko tik labu, un galu galā šī ir tipiska sieviešu literatūra (jo vīriešu skatu punkts tur parādās maz), un es noteikti sapratīšu. Turklāt rakstniece internetā atrastajās fotogrāfijās izskatās tik jauka un mīļa- gluži kā vecmāmiņa, kuru apciemojot, viņa tevi noteikti uzcienātu ar zaptsmaizēm un iedotu naudu saldējumam. Lai kā es mīlētu Mārgaretu Atvudu, man liekas, ka viņa izskatās un izklausās kā kaprīzā tipa vecmāmiņa, kura mani kušinātu un teiktu, lai es klusām stūrītī kaut ko savā nodabā padaru, kamēr viņa pastrādās.

Tātad Alise Manro atklāj varoņu dziļāk paslēptos noslēpumus un parāda to mazo mirkli, kad cilvēku dzīves mainās. Tam es piekrītu, ka Manro kundze rok dziļumā un ap varoņiem savij sajūtām bagātu tīklu.  Un parāda- lai dzīve mainītos, nav jānotiek nekam lielam un grandiozam, pietiek ar mazākiem notikumiem un domām. Jā, domas, domas, domas… Tas bija mans galvenais klupšanas akmens, un tāpēc tagad es paklupusi sēžu iesprostota 112.lappusē un netieku tālāk. Visi stāsti balstās uz domāšanu un atcerēšanos, un stāstīšanu par to, kāpēc persona X domā tā, un pirms desmit gadiem, piemēram, persona X sastapa personu Y, kas teica, ka persona Z domā šādi. Grāmatā nekas nenotiek. Vai arī es palaižu garām nozīmīgu informāciju, kas man nav ne redzama, ne sajūtama? Vai arī man jāpagaida, līdz es izaugu, norūdos un saprotu, ka par notikumiem daudz svarīgākas ir sajūtas, ko šie notikumi ir izraisijuši? What is it??? Kas ir tas, ko es palaižu garām? Es, protams, vēršos pie cilvēkiem, kas ir šo grāmatu lasījuši un spēs mani apgaismot.

 

Advertisements

8 thoughts on “Dārgā dzīve, es tevi nesaprotu

  1. Balvas, diplomi, atzinību raksti, tas jebkurā gadījumā būs tikai un vienīgi kāda cilvēka vai cilvēku grupas subjektīvais viedoklis, līdz ar to, kamēr pats neizlasīsi, nevarēsi pateikt, vai grāmata patiešām ir laba un aizraujoša. 🙂

    Publicējis 1 person

  2. Neesmu lasījusi, bet viedoklis man ir 😀 Ja nopietni, esmu sapratusi, ka personiski man stāsti (short stories) vispār neiet. Varbūt tie pat ir ģeniāli, bet mani vai nu garlaiko vai kaitina. Bet ir tik daudz citas literatūras, kas iet, ka vairs pat nebēdāju un necenšos sevi lauzt, lasot stāstus.

    Like

    1. Un Dainas stāsti arī nepatīk vai nav lasīti? Man reizēm patīk izmēģināt lasīt to, kas neaiziet tik ātri, saprast, kas tur slēpjas, iziet no komforta zonas… Ne vienmēr sanāk patīkama un gluda lasīšana, bet reizēm ir patīkams nogurums, pabeidzot grāmatu un atkožot, kas ir tas īpašais, kāpēc grāmata skaitās laba. Kā pēc kartupeļu talkas 😀

      Like

      1. Lai gan Dainu slavē, neesmu viņu lasījusi, jo grāmatu klubā mans pirmais čelindžs bija stāsti, un es neizturēju pat vienu 😀 Reti kad mani literatūra tā uzvelk. Negatīvā nozīmē 😀 Šogad esmu pamēģinājusi daudz ko, kas ir ārpus manas ierastās komforta zonas, bet stāstus kā žanru esmu norakstījusi. Vismaz pagaidām.

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s