Par ielas kaķi, Ziemeļkoreju un svina garšu

Esmu gandrīz pabeigusi šī gada Goodreads lasīšanas izaicinājumu- ir izlasītas 63 no 67 grāmatām, un trīs stāv puslasītas.

A Street Cat Named Bob: How One Man and His Cat Found Hope on the Streets jeb Ielas kaķis, vārdā Bobs. Autors Džeimss Bovens aprakstījis kritienu līdz viņa dzīves zemākajam punktam- heroīna lietošanai un dzīvošanai uz ielas, līdz viņa dzīvē uzrodas ruds kaķis. Ir pagājuši vairāki mēneši kopš grāmatas lasīšanas, bet man joprojām nav skaidrības, vai šī ir labi uzrakstīta grāmata. Autora stils ir diezgan kokains, teikumi un domas atkārtojas, un man ir maza nepatika pret autoru, jo man neliekas, ka viņš varētu būt patiess cilvēks. Haha, nu ko gan citu varētu teikt par bijušo narkomānu!?! Tā gluži nav, ka man nepatīk narkotiku atainošana mākslā, un izskatās, ka lasītājiem arī ar to problēmu nav, jo mans vispopulārākais ieraksts blogā ir par grāmatu “Zoo stacijas bērni”, un pie tā daudzi nonāk, izmantojot atslēgas vārdus “heroīna lietošana”.

Bet šis Džeimss atklāj savu stāstu pārāk ņaudošā manierē (un viņš nav kaķis šajā grāmatā!) un joprojām meklē vainīgos citur, nevis savā narkotiku samocītajā prātā. Lai arī grāmatā nekas daudz nenotiek, pārāk bieži liekas, ka ielu muzikantam un žurnālu pārdevējam Džeimsam dara pāri tik bieži, un viņš nekur nav vainīgs. Grāmatā bija pāris interesantas epizodes, kur notiek pakaļdzīšanās bēgošajam Bobam, un izskatās, ka pat Londona nav tik liela, lai pazaudētu kaķi.

Šī grāmata patiks kaķu un Londonas mīļotājiem, jo rudais Bobs, protams, ir skaists un elegants, Londonas haotiskajās ielās sēžot uz Džeimsa pleca mierpilnā stājā. Daudzi apsūdz autoru Boba nomierināšanā ar kādu ķīmisko vielu palīdzību, bet man, protams, negribētos ticēt tam (izmēģināju uzsēdināt savu kaķeni uz pleca un pastaigāt pa istabu, tas beidzās ar pleca saskrāpēšanu).

 

Without You, There Is No Us: My Time with the Sons of North Korea’s Elite

Neticami, bet savā dzīvē es esmu diezgan bieži satikusi dienvidkorejiešus, īpaši šeit, Stambulā. Parasti tie ir bijuši studenti, kurus esmu satikusi dažādos pasākumos, un reiz es mēģināju uzzināt, ko viņi domā par Z-Koreju. Es sapratu, ka esmu pāršāvusi pār strīpu, jo viņiem ne pārāk patika uzdotais jautājums, un mūsu komunikācija bija īsāka par Latvijas vasaru. Un turku valodas kursos es sastapos ar visai kolorītu korejiešu pāri, un to es aprakstīju šeit.

Bet par spīti tam, ka es vairāk neuzmācos korejiešiem ar jautājumiem par abām Korejām, interese man nav zudusi, un šī ir pirmā grāmata par Z-koreju, ko esmu izlasījusi.

Mani piesaistīja pētnieciskās žurnālistikas pieminēšana šīs grāmatas sakarā, jo es vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kuri ir spējuši izpētei veltīt stundām, dienām, mēnešiem, gadiem ilgu darbu, nervus un personīgo drošību. Sukija Kima (varbūt tā latviskotu viņas vārdu?) 13 gadu vecumā no D-Korejas emigrē uz ASV, pēc žurnālistikas studiju pabeigšanas viņa koncentrējas uz Korejas politikas izpēti, un kopš 2002.gada dodas uz Z-Koreju kā žurnāliste, kurai, protams, jāpiedalās tikai stingri organizētajās ekskursijās. Pēc kāda laika viņa piesakās brīvprātīgajā darbā- mācīt angļu valodu Ziemeļkorejas elites dēliem kristiešu dibinātajā Phenjanas universitātē. Neskatoties uz žurnālistes iepriekšējo profesionālo darbību, 2010.gadā viņai tiek izsniegta vīza.

Bruņojusies ar vairākām zibatmiņām, žāvētiem augļiem un piena pakām viņa dodas paveikt to, ko par ko ir domājusi bieži un daudz, kopš viņas vecāki emigrējuši. Sukijai nekad neviens no darba devējiem tieši nav ieteicis būt par misionāri, kura ar labu darbu darīšanu spētu atklāt korejiešiem acis uz burvīgo ticības pasauli, kā arī viņa nav parakstījusi nekādu dokumentu par savas pieredzes neizpaušanu citiem. Šis ir bijis viens no spēcīgākajiem viņas darba kritikas argumentiem, jo viņai pārmet to, ka viņa nelojāli izturējusies pret darba devēju, izlikdamās par misionāri, iefiltrēdamās organizācijā un pakaļaudama briesmām gan savus korejiešu pieskatītājus, gan skolēnus. Nedomāju, ka viņai bija cits veids, kā veikt savu uzdevumu, jo Ziemeļkoreja nav īpaši atvērta valsts. Par aprakstītajiem tēliem- lai arī balstīti uz patiesiem cilvēkiem un notikumiem, to vārdi un izturēšanās ir mainīta. Tas ir gan labi, gan slikti, jo pēc grāmatas izlasīšanas es nevaru atcerēties nevienu no skolniekiem, viņi visi liekas bezsejaini, pārlieku uzmanīgi un sabiedēti. Turklāt kā jau sava režīma pārstāvji viņi par sevi runā, izmantojot “mēs” daudz vairāk kā “es”.

Un kas gan ar skolotāju notika? Nekas daudz. Uzsvars, protams, ir likts uz izglītības procesu, un ārpus universitātes ēkas autore neiziet pārāk bieži. Sukija izliekas, ka ir skolotāja, kas izliekas, ka ir misionāre, kura patiesībā ir raksniece/žurnāliste. Viņa vairākus mēnešus māca angļu valodu 19-20 gadus veciem studentiem, kuri nāk no vairāk vai mazāk labi situētām ģimenēm.  Grāmatā divas reizes pieminēta Latvija. Žurnāliste-skolotāja- rakstniece katru dienu ēd tikai marinētus dārzeņus un ūdeņainus rīsus, un proteīna uzņemšanai lieto nocenotas Latvijas šprotes. Un reiz kā dāvanu gandrīz nopērk LV cepumus skolniekiem, bet tomēr izlemj par labu Malaizijas šokolādei, jo Latvijas cepumi nemaz nav populāri pasaulē.

Sukija iet gulēt astoņos vakarā un ceļas piecos no rīta,  jo gluži vienkārši viņai neļauj nekur iet, un brīvajos brīžos raksta grāmatu. Savu materiālu viņa nemitīgi pārkopē uz vairākām zibatmiņām un slēpj zem paklāja.  Skolēniem viņa ik pa laikam rāda savus elektronikas brīnumus un piemin internetu, lai arī tehniski ir aizliegts lielīties ar citu valstu pārākumu. Visu laiku jūtas izolēta no ārpasaules un raud, atceroties savu Ņujorkas mīļoto, kura vārds vai cita informācija netiek atklāts. Rakstniece pati stāsta par sava mīļotā pieminēšanu grāmatā kā varoņdarbu, sakot, ka atklājot savu privāto dzīvi un sāpes lasītājiem, viņa gribējusi parādīt lasītājiem izolētību un paranojas pilno izmisumu, ko viņa un visdrīzāk arī viņas skolēni izjuta, atrodoties Ziemeļkorejas režīmā. Labāk gan būtu attīstījusi savu ģimenes līnīju, jo šī “mīļotā” pieminēšana bija pārāk neiederīga. Iespējams tāpēc autores darbam pielika birku “memuārs”, un nabaga Sukija palaida garām visas pētnieciskās žurnālistikas balvas un uzrakstīja par to niknu rakstu ar feminisma piesitienu.

 

Māris Bērizņš- Svina garša.

Drīkst šoreiz paklusēt un neko neteikt, bet ielikt 5 balles no 5, 10 balles no 10, 100 no 100.. Vārdus nemāku atrast, jo man joprojām ir svina garša mutē.