ceļojumi · Literatūra · Stambulas epizodes

Citā laika un kultūras zonā/Stambulas epizodes Nr.17


Mēs tagad dzīvojam atšķirīgās laika zonās- Turcija izdomāja šogad nepāriet uz ziemas laiku. Es ceru, ka tas, tāpat kā nāves soda atjaunošana, ko plāno TR valdība, notiek, lai ieriebtu Eiropai. Man tas ierieba pamatīgi- pirms liktenīgā 30.oktobra izdomāju atzīmēt telefonā, ka negribu automātisko pāriešanu, cerot, ka pamodīšos īstajā laikā…Ahaaa, tas beidzās ar to, ka telefons tomēr automātiski nokļuva Latvijas laikā un man vajadzēja no rīta būt gatavai 10 minūtēs, un līdz ar to mans kakls pēc pūderkrēma uzklāšanas izskatījās kā zebrai.

xxx

Es esmu izmesta no Stambulas grāmatmīļu klubiņa- ne jau uzvedības vai literārās gaumes dēļ, bet gan tāpēc, ka gada laikā neesmu apmeklējusi nevienu no viņu sanāksmēm. Vainīga, atzīstos, bet satikšanās vietas ir vienmēr vismaz stundas ilgā braucienā ar vismaz divām pārsēšanās reizēm, tāpēc es nekad neesmu varējusi šim pasākumam pievienoties. Bet tomēr esmu pārsteigta, cik anglosakšiem ir stingra pieeja šim jautājumam- neapmeklēt grāmatu kluba sēdi ir slikti, bet vēl vairāk lasītāji necieš šādu uzvedību- ” X Book Club is for those who participate, not lurk, or ‘happy click’, saying they’ll come to a meeting and then never show up.”

xxx

Pirmo reizi dzīvē izmēģināju lapu kāpostu zupu. Lapu kāposti jeb kale kāposti tika viskaut kur reklamēti, un es tiešām degu nepacietībā to izmēģināt,  bet šis dārzenis tiešām nav man.

xxx

Stambulā ir autobusi, tramvaji, takši, metro, metroautobusi, ūdens autobusi un zemūdens metro 😀 Vēl ir dzelteni mikroautobusi Dolmuş, kuri ir paredzēti garāku attālumu pārvarēšanai un nekustas no vietas, kamēr nav pilni. Tie ir dārgāki par parastajiem mikroautobusiem, kuros valda citi likumi kā Latvijā. Te ierasta situācija ir apsēsties pēdējā solā un padot naudu uz priekšu, tāpēc tādiem ārzemniekiem kā man ir neforši atrasties mikroautobusa priekšējos solos, jo var atrasties starpnieka pozīcijā starp naudas devēju- pasažieri un naudas saņēmēju- šoferi. Grūtākais ir tas, ka tiek dota sīknauda vai banknote, no kuras jāgaida atlikumu, un jāatdod to atpakaļ. Kam? Jo reizēm var aizmirst. Pats grūtākais ir tas, ka tev jāatceras naudas devēja izkāpšanas pietura, to naudas nodošanas brīdī jāpasaka šoferim, jo no tā atkarīga biļetes cena. Sākumā es biju kā pretimbraucošo mašīnu starmešos pārbiedēts briedis, jo turku valodas iesācējs nevar tik viegli atcerēties slimnīcu, hoteļu, dažādu vietu nosaukumus, ko ar naudu nodot tālāk. Tāpēc es tagad papūlos nokļūt mikriņa pēdējā solā, lai man nebūtu nekas jādara. Cik latviski!

Mikriņa šoferis mēdz ik pa laikam saukt nākāmās iespējamās pieturas- tirdzniecības centrus, rajonu centrus, sabiedriskā transporta pieturas utt., lai pasažieri zinātu, kur izkāpt. Kamēr es neiemācījos skaļi un droši izsaukt parastos izkāpt gribošo saukļus inebilir miyim vai müsait bir yerde, latvietis manī sarka, bālēja un gandrīz krita ģībonī, jo vienmēr viss mikroautobuss pagriezās pret mani, ārzemnieci. Tagad esmu pieradusi pie skatieniem. Turklāt, ja mani ar kaislīga mīlētāja smaidu vēro vīrietis, es parasti demonstratīvi aizgriežos, bet, ja sieviete, tad es, kā dzīvnieku pasaulē ierasts, spītīgi skatos viņai acīs, kamēr viņa novērš skatienu.

Eiropiešiem tracina, ka takši un mikriņi, braucot viņiem garām, signalizē- tā, it kā tu būtu pilnīgi nespējīgs izlemt, vai tev vajag taksi, tāpēc tevi ir jāinformē, ka iesēsties taksī ir iespējams. Labi, cita kultūra, ko var gribēt.

Pilnīgi dāmas necienīga atzīšanās, bet reiz man gadījās būt situācijā, kur lietoju amerikāņu pasūtīšanas žestu. Neizplūdīšu sīkumos, bet mani gudri turki pamācīja, ka tas nav īstais veids, kad tu gribi kādu “pasūtīt”. Mani izglītoja turku roku žestu mākslā, bet varu pavēstīt, ka piga nozīmē kaut ko citu Turcijā 😉

xxx

Un noslēgšu es ar manu pazudušo dolāru epizodi. Reiz es jau minēju, ka diezgan bieži sarunās tiek pieminēti zagļi, kuri visdažādākajos veidos un laikos iekļūst dzīvokļos un tos apzog. Mani tas acīmredzot tā sabaidīja, ka reiz es savas vecmāmiņas labākajās tradīcijās izdomāju mājās noslēpt iekrāto naudu. Un, protams, aizmirsu. Vai arī nevar izslēgt situāciju, ka kāds tos nozaga. Šo iespēju es paturu kā iespējamu, jo diemžēl esmu bijusi situācijās, kur pazīstami cilvēki dara šādas lietas, bet tas neatrisina jautājumu, kur tad es noliku naudu, lai tā būtu nozagta.

Mana vecmāmiņa mēdza slēpt sakrāto naudu visdažadākajās vietās un tad aizmirst. Un reizēm viņa lūdza arī mums, bērniem, palīdz to meklēt. Un tagad es sev jautāju- kāpēc man noslēpt naudu likās tik spoža doma? Jo es esmu redzējusi, ka cilvēka prāts mēdz aizmirst visdažādākās lietas, turklāt ar mani tas sāk notikt arvien biežāk un biežāk. Varbūt jāsāk uztraukties par savu mentālo veselību, jo es mēdzu aimirst to, par ko esmu runājusi ar draugiem pirms nedēļas, vai kā izplēnēja šie trīssimt dolāri trīs mēnešus atpakaļ. Es atceros, ka turu tos rokās un bum, tālāk seko nekas. Esmu pārbaudījsui savas parastās slēptuves, bet nekā. Katrā ziņā šajā situācijā ieguvējs būs viens- dzīvokļa saimnieks,  jo gan jau pēc izvākšanās tie dolāri atradīsies, tīrot radiatorus vai kādā tikpat prozaiskā vietā.

Un vēl man reizēm liekas, ka tas varetu būt Fight Club fenomens- ka ir tā otra Santa, kas visu slēpj no pirmās Santas 😀

Advertisements

5 thoughts on “Citā laika un kultūras zonā/Stambulas epizodes Nr.17

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s