ceļojumi

Lidojums ar gaisa balonu


dscf3400

Pirms divām nedēļām mēs četratā devāmies uz Turcijas vidieni, lai apskatītu slaveno vēsturisko vietu, kas, citējot vikipēdiju, persiešu valodā tika saukta par skaisto zirgu zemi. Kapadokija ir slavena ar īpatnējām klinšu formācijām un tajās izveidotajām alu pilsētam, kuras par slēptuvēm izmantojuši pirmie kristieši. Man tas bija sens sapnis redzēt visu to pastkartīšu brīnumu personīgi- dažādu nokrāsu klintis ar vai bez “cepurēm”, un jau sen klusām sapņoju par iespēju iesēsties gaisa balonā kā Žila Verna grāmatā “Piecas nedēļas gaisa balonā”.

No Stambulas līdz Kapadokija ir ap 760km, tāpēc, agrāk apciemojot Turciju, tas likās par tālu, bet es biju pārliecināta, ka šogad man tas izdosies. Šajos desmit mēnešos es atradu vislabāko ceļošanas variantu, knosījos, atgādināju, pārliecināju un nokomplektēju četru cilvēku komandu 😀 Kopumā tas bija intensīvs nedēļas nogales ceļojums kopā ar draugiem, izraujoties no cilvēku miljoniem, darbiem un citiem pienākumiem. Un, protams, kā var aizmirst lidojumu ar gaisa balonu, bet par visu, protams, pēc kārtas. Jau ilgāku laiku nebiju izmantojusi ceļojumu firmu piedāvājumus, jo man labāk patīk ceļot individuāli, bet es sapratu, ka visu vēsturisko vietu apmeklēšanu nevarētu iespiest vienā nedēļas nogalē, turklāt ar automašīnas īri tas maksātu vairāk par mums tobrīd piedāvāto cenu, tāpēc ļāvāmies piedzīvojumam. Izvēloties šādas ekskursijas, var attiecīgi piepirkt klāt papildus ekskursijas, mēs gan izvēlējāmies vidējo variantu, kur nav visu laiku jāredz tie paši cilvēki un ir zināma daļas brīvības.

Viens no nazar boncuģu kokiem- turki tic, ka zilās actiņas aizsargā no pasaules ļaunuma.

dscf3442

Izvēlējāmies ceļot oktobra beigās, tā kā vasarā vidienē temperatūra var būt ap 40 grādiem, bet ziemā- mīnusos. Mums paveicās, jo bija 22-24 grādi, kas bija ļoti saulains laiks ceļošanai un kāpelēšanai. Sestdien agri no rīta 7.50 mums bija jabūt lidostā, tāpēc nakti mēs pavadījām kopā, jo Āzijas pusē dzīvojošiem nebija iespējams tikt Eiropas daļas lidostā plkst.6 no rīta. Lidmašīnā bija brokastis, bet gulēt neizdevās. Uzreiz piezemējusies Kayseri lidostā, mēs tikām ierauti smaidīgā gida mikroautobusā, kur uzreiz sākās mūsu ceļojums. Kopā grupā mēs bijām 18 cilvēki.Saspringtās programmas dēļ nebija nekādas apstāšanās viesnīcā, tāpēc es benzīntanka tualetē mēģināju acīs iedabūt kontaktlēcas, lai redzētu Kapadokiju.

Kapadokijas, kas ir UNESCO mantojuma aizsargājamā teritorija, reljefu ietekmējusi vulkānu darbība, un rezultātā līdzenumi tika pārklāti ar vulkāniskiem iežiem- cieto bazaltu un irdeno tufu, gaišas krāsas iezi, ko veido sacietējuši vulkāniskie pelni. Klāt pievieno upju un vēju mijiedarbību, un tad var saprast, kā radušās klinšu kolonnas. Vietējie iedzīvotāji ierīkoja sev klintīs mājasvietas, jo atklāja, ka vasarā šajās klinšu mājās ir patīkams vēsums, savukārt ziemā tajās ir silti. Ja vien Kapadokija neatrastos tik stratēģiski nozīmīgu vietu kā Zīda ceļš tuvumā, iespējams, senie kristieši vai kas nu pirmie tur sāka dzīvot, tur dzīvot šobaltdien.

dscf3422

Mana mīļākā vieta ir Aşk Vadisi jeb Mīlestības ieleja. Mūsu gidam arī tika uzdots jautājums, kāpēc šī vieta ir nosaukta šādi, un viņš atjokoja, ka tikai precētie cilvēki to sapratīs. Tas nu nosaukums ir dots vai nu klinšu formas vai pozu, kādās atrodas klinšu kolonnas, dēļ. Šī vieta man patika vislabāk, lai arī mums apskatei tika atvēlētas vien 10-15 minūtes. Tur gandrīz nebija cilvēku un visapkārt bezgalīgs plašums. Es labprāt tur būtu palikusi uz ilgāku laiku, iespējams, pat ar vienu no slavenajiem Kapadokijas vīniem.

dscf3529

Mēs, protams, tikām ievesti arī parastajās tirdzniecības vietās- gan suvenīru bodēs, gan juvelierveikalā, kur mums uzreiz tik paziņots “visam 50% atlaide” un kur mums parādīja Anatolijas kalnos iegūto dārgakmeni zultanītu (sultanītu? nez kā tas tulkojas?), kurš atkarībā no apgaismojuma maina krāsu. Izskatījās ļoti skaisti, bet ar 50 % atlaidi auskaru pāris maksāja pāris simtu eiro. Mana draudzene tos nopirka, un, jā, es varu apstiprināt, ka krāsa no zaļas elektriskā apgaismojuma mainās uz rozā- lillā krāsu dienasgaismā. Es mēģināju vienatnē apskatīt tirkīza, ametista un citu akmeņu rotas lietas, bet tas nesanāca, jo man pakaļ staigāja tante, kura man visu laiku kaut ko piedāvāja. Rezultātā visi mani pirkumi no Kapadokijas bija asa tomātu mērce, vīns un aprikozes šokolādē.

Bijām arī podniekmeistaru pilsētā Avanosā, kur viena brīvprātīgā no mūsu grupas mēģināja izvirpot podu, bet viņai gan sanāca tikai kaut kas līdzīgs no klinšu formām, par ko visi bezgala uzjautrinājās. Te arī, protams, bija “speciālas” atlaides, un varēja noskatīties, kā meitenes taisa vīna trauka miniatūrās versijas.

dscf3480

Tā nu mēs pēc plkst.18, būdami kustībā jau no plkst.5, beidzot tikām uz alu viesnīcu. Kā Flinstoni mēs, četratā, atšķirībā no pārējās grupas, izvēlējāmies par 30 eiro dārgāko apmetni klintīs. Tas bija mums likās atsvaidzinoši- pabūt vieniem un neredzēt ne gidu, ne pārējās grupas daļu, kuri aizdevās uz tradicionālo”Turku nakti”. Šajā vakara programmā ietilpa dzērieni bez ierobežojuma (arī alkohols) , vēderdejotājas, Anatolijas tradicionālās dejas un virpuļojošie derviši. MDC Cave Hotel Cappadocia noteikti iet manā viesnīcu Top 10 ar skaisto dizainu un džakuzi, man ļoti patika. Tas vairāk ir ģimenes variants, nekādu pārtiju trokšņu tur nav, bet apkārt ir klinšu mājas, līdz kurām var aizstaigāt un pamēģināt ielīst (neiespējamā misija). 

 

Mums bija sava “Turku nakts”, jo izgājām pastaigāties pa pilsētu un iegādājāmies vietējo vīnu. Vakars noslēdzās viesnīcas restorānā ap desmitiem, jo nākamajā rītā mums jau 5.25 bija jābūt gataviem lekt iekšā mikriņā un doties lidojumā ar gaisa balonu. Protams, 5.25 neviens nebija klāt, nakts bija auksta, temperatūra ap 4-5 grādiem, tāpēc es biju priecīga, ka paņēmu daudz siltu drēbju. Visbeidzot mums atbrauca pakaļ un aizveda uz tējas/kafijas dzeršanas punktu, kur jau tumsā tusējās desmitiem cilvēku un uz zemes gulēja nepiepūsti gaisa baloni. Tieši tajā nedēļas nogalē notika arī maratons, tāpēc lidotāju bija daudz. Tur bija gan tādi satuntulēti varianti kā es, gan dāmas platmalēs un īsās kleitās, un tas bija lielisks skats vērot, kā viņas rāpjas iekšā gaisa balona grozā, jo, protams, nekādu kāpņu tur nebija.

dscn2153

dscn2159

Visbeidzot pēc aptuveni stundas mēs nokļuvām pie mūsu balona. Visapkārt bija sirreāls skats, vēl pēdējos tumsas brīžos varēja redzēt no visām debespusēm paceļamies balonus un uguns liesmas visapkārt. Mums viss notika ātri, un tikai tajā brīdī man likās- ko es daru? Es tiešām gribu būt tik augstu gaisā, lai arī man mazliet bail no augstuma? Tāpēc es vienkārši automātiski iemetos gaisa balona grozā, kad gaisa balona komanda sāka izsaukt dažādas instrukcijas. Daži bija vairāk uztraukušies kā es, jo uzreiz iekāpjot prasīja, vai šis gaisa balons ir normāls 😀 Gaisa balona grozs bija sadalīts četros nodalījumos, kur ietilpa mūsu grupa, un piektajā ar visiem gaisa balona kloķiem un rāciju tusēja mūsu gaisa balona meistars. Jāsaka, ka viņš virves viņš grozīja ar lielu izveicību, turklāt paspēja vēl jokot, kuru no klintīm mēs no gaisa balona gribam aptaustīt. Pats pacelšanās brīdis bija nemanāms, un man joprojām likās, ka mēs nekustamies, bet kustas pārējie, uz zemes palikušie. Protams, visi sāka fotografēt un filmēt, un es arī centos, bet man ne visai labi sanāca sadalīt uzmanību, atmosfēras baudīšanu un tās iemūžināšanu. Turklāt mums nebija selfijkociņa, un no bildēm nevar īst redzēt, ka mēs esam gaisa balonā. Bet viens video gan ir.

Lidojums ir mazliet trokšņains, un patiesībā visu laiku ir karsti, vismaz tā bija man, jo es stāvēju tuvu gāzes baloniem. Viss brauciens bija vairāk kā stundu ilgs, un laiks palidoja ļoti ātri, tikai pēc pusstundas gaisā attapos paskatīties pulkstenī. Kad gaisa balons sāka celties augstāk par 200-300 metriem, man mazliet notirpa rokas, jo mēs uzlidojām līdz pat 1100 metriem. Tas man likās pārāk augstu, un es gribēju atpakaļ uz zemes. Tajā brīdī viena no meitenēm, kura visu laiku vicinājās ar savu selfijkoku, pajautāja šoferim, kāpēc lidojums ir tik neinteresants, jo nekas nenotiekot. Lūk, viņa pirms mēneša lekusi ar izpletni, tad gan esot bijis adrenalīna pilns notikums. Viņa arī sāka izprašņāt, kā īsti var kļūt par pilotu-instruktoru, un, ja mana turku valoda mani nepievīla, es sapratu, ka viss process izmaksā ap 40 000 Eiro. Tad viņa pajautāja, vai nolaižoties mūs gaidīs šampanietis, kā solīts programmā. Jā, būšot. Un bija arī, tikai bezalkoholiskais.

dscn2178 dscn2187

Par visu gan neizdevās izstāstīt, bet secinājums tāds, ka būtu labi vēlreiz tur aizbraukt ar mašīnu, lēnām visu izstaigāt, bet ar gaisa balonu vairs negribētos lidot. Ūdens pasaule mani vilina vairāk.

Advertisements

7 thoughts on “Lidojums ar gaisa balonu

  1. Pāris jautājumi:
    1) Cik tālu no Kapadokijas ir tās slavenās terases?
    2) ik maksā gaisa balons un vai izdevīgāk nav ar helokopteori?
    3) Ja es atgriezīšos EUun Tu nebūsi tur bijusi, varbūt, ka kopā var uzšaut kādu tūri tur.

    Ar sveicieniem,
    Imantas inspektors

    Like

    1. Kuras terases tu domā? Pamukkale? Ja tā, tad 620 km.

      Gaisa balons šogad maksā lētāk, mums bija letāks variants, jo pirkām visu kopā ar viesnīcu un lidmašīnu utt, bet paskatījos mūsu gaisa balonu firmas mājaslapā- bez tūrēm, pa tiešo 200 Eiro. Bet šogad gads ir bijis ļoti slikts tūristu nebraukšanas dēļ, tāpēc domāju, ka šī cena nav aktuāla.

      Jā, protams, tikai tu vadīsi mašīnu. Es sēdēšu un vāvuļošu 😀

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s