Literatūra · Uncategorized

Latviešu stāsti


 

Esmu pieveikusi trīs latviešu stāstu krājumus nepilna mēneša laikā. Nezinu, vai stāsti pievelkas pie manis, vai es – pie stāstiem, bet mistiska likumsakarība tur pastāv. Visi trīs stāstu krājumi bija atšķirīgi, bet vienojošais faktors pastāv joprojām- man arvien vairāk sāk iepatikties jaunie latviešu autori un virziens, kurp virzās latviešu literatūra.

Daces Vīgantes stāstu krājumam “Ledus apelsīns” bija lielisks mārketings- grāmatas vāka liesmaino apelsīnu es redzēju pazibam visur. Es varu piekrist visiem līdz šim izteiktajiem viedokļiem un komentāriem, ka Dace māk rakstīt, jo man jau ar pirmajām grāmatas lappusēm bija sajūta, ka dvēselē iebrāžas asais Sibīrijas vējš un tur iztraucē visu mieru…Atceros, ka reiz kādā no čata grupām krieviete apsveica pārējos ne-eiropiešus jeb vairāk pie krieviem pieskaitāmos cilvēkus 9.maija svētkos. Es varu stāstīt atsperdamās, ka esmu no Ziemeļeiropas vai Austrumeiropas, vai Eiropas Savienības, bet lielākā daļa mani tāpat ierindo kategorijā “kaut kur Krievijā dzimusī”, bet, saņemot šo apsveikumu, man bija sajūta, ka esmu aplieta ar ledusaukstu ūdeni.

Bet par Daces Vīgantes stāstu krājumu – autorei ir lielisks stāstnieces talants, man patika skaudrums un asums, kas spiedās ārā no stāstiem, tāds ziemeļnieciskais minimālisms varoņu izpausmēs, bet autorei izdevies nokļūt zem ādas ikdienā sastaptajiem cilvēkiem un uzgleznot viņu stāstus pelēkos toņos. Tāpat kā Noras Ikstenas romānā “Mātes piens” krājuma garākajā stāstā vēstījums iziet cauri trīs paaudzēm.

Nez kāpēc man gribas salīdzināt Daces stāstus ar zeķu adīšanu aukstos ziemas vakaros- ar nosalušiem pirkstiem vadīt adāmadatas un veidot valdziņus vienu pēc otra. Es apbrīnoju “uzadītos” stāstus, bet jau no pirmā stāsta sākuma likās smagi sekot pavedienam, un tam skumjajam valdziņu nojukšanas procesam varoņu dzīvē. Tas bija tāpat kā no droša attāluma vērot vilciena katastrofu palēlinājumā. Skarbi, bet ierasti, jo es šādus stāstus esmu dzirdējusi no vecmammas. Labs ieskats Padomju laikos, kā arī skaists grāmatas vāks un nosaukums.

 

downloadNākošais stāstu krājums bija kaut kas pilnīgi pretējs Daces Vīgantes rakstītajam- Margaritas Grietēnas stāstu krājums “Kuģi lēnām apledos”. Par šo autori pirms tam nebiju dzirdējusi, un tas nozīmē to, ka laikam te nebija nekāda mārketinga.

Stāstu krājuma noskaņa ir vairāk priecīga un viegla, varētu pat iekļauties “chick-lit” kategorijā. Lai arī šo kategoriju pavada mazliet negatīva ēna, bet šajā gadījumā man vajadzēja kaut ko sadzīviski atspirdzinošu, un tas ir tieši laikā pēc okupācijas stāstiem. Tie bija gan romantiski stāsti, gan stāsti ar kriminālo pieskaņu, taču tos vienoja forša humora dzirksts un īpaša noskaņa. Darbības vieta – Latvija dažādos laika posmos. Autore reizēm pēkšņi mēdza izkāpt no stāstnieces lomas un pastāstīt par sevi stāsta kontekstā, un man tas patika. Vonnegūts reizēm darīja to pašu. Katrā ziņā ar Margaritu bija viegli, un ceru, ka mēs vēl tiksimies.

 

9789934546167Svena Kuzmina stāstu krājums “Pilsētas šamaņi” bija visbiedējošākais, bet visvairāk ziņkārību rosinošais. Par to internetā es biju redzējusi salīdzinoši maz atsauksmes.  Ahā, es nodomāju, tātad Svens ir ticis “augstajos plauktos”, jo esmu novērojusi, ka šāda veida latviešu literatūru recenzē tikai profesionāli recenzenti. Tāda sajūta, ka grāmatu blogeri izvairās no šādu darbu izpētes vai recenzēšanas, aprobežojoties ar “jā, man patika” vai “īsti nesapratu” līmeni. Arī man bija bail, ka es nesapratīšu stāstus, ka nespēšu pieslēgties, ka būs visādi, bet man tas pat liekas savādi, cik viegli ar to man bija.

Vairāku stundu ilgajā vilciena braucienā es biju izlasījusi pusi no stāstiem, pazuzdama gan laikā, gan telpā. Pēc tam lasīju pa stāstam vai diviem dienā. Bija aizraujoši. Protams, ka man patika papīra kvalitāte un autora zīmējumi, bet diemžēl es nevarēšu izvērst plašu stāstījumu par to, kas tieši ir šis krājums. Kāpēc kāda rakstnieka darbi tika sablenderēti piena kokteilī? Nezinu, un es ļoti dzīvi iedomājos sevi sēžam literatūras stundā, mēģinādama uzrakstīt domrakstu par šo tēmu, lauzīdama galvu par simboliem- kas ir sarkanā poga? kāpēc viens stāsts sadalīts trijās daļās? ko nozīmē tas vai šis? Tā kā nesen man bija valsts apvērsuma mēģinājuma pieredze, es saspringusi gaidīju, kā tas varētu darboties Latvijā, un stāsts “Cilvēki bez pasēm” man likās visaizraujošākais, jo reiz es biju situācijā, kur kāds cits pazaudēja pasi. Bet, protams, stāstos viss izvēršas pavisam citādi kā realitātē, vismaz manā realitātē, un varbūt tieši man tas patika – cik dabiski realitāte savijās ar mistisko pusi. Un es zinu, ko mana literatūras skolotāja teiktu, ieraudzīdama manas pārdomas par “Pilsētas šamaņiem”- viņa ar sarkanu pildspalvu uzrakstītu “Pārstrādāt”. Es ceru, ka man izdosies stāstus pārlasīt un tikt mazliet tuvāk to kodolam, lai mans stāstījums būtu kas vairāk par “jā, man patika”.

 

 

Advertisements

2 thoughts on “Latviešu stāsti

  1. Piefiksēšu to “Kuģi lēni apledos”.
    Man patika, ka “Ledus apelsīnā” autorei izdodas izvairīties no smacējošā smaguma un gaudām. Tajā pašā laikā stāstiem netrūka dziļuma un sāpes.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s