ceļojumi · Latvijas epizodes

21.gadsimta latvietis


Nesen biju Latvijā, līdz vienu dienu pamodos, un bija jādodas atpakaļ uz lidostu. Daudz ko nepaspēju. Ik pa laikam iegriežoties Latvijā, man ir izveidojies darāmo lietu saraksts, kas daudz nemainās un, ļoti iespējams, ir raksturīgs daudziem, kas dzīvo starp divām valstīm.

  • Ārsts. Man ļoti patīk mana ģimenes ārste, viņa ir tik pozitīva. Jocīgi tā teikt, bet man patīk iet uz Rīgas 1.slimnīcu tikai viņas dēļ. Pie kategorijas “ārsts” ir arī zobārsts. Arī šoreiz man atklāja neskaitāmus caurumus. Šajā reizē sanāca tā, ka sūdzējos par vienu zobu, bet kamēr zobārste urķējās pa to rajonu, no cita zoba kā varde izleca plomba un ar slaidu lēcienu piezemējās uz manās baltās blūzītes.
  • Lido, Lido, Lido– bez komentāriem.. Man vienmēr ir prieks tur atgriezties. Man ir vesels saraksts ar Rīgas kafejnīcām, kuras ir izslavētas un kuras man gribētos izpētīt, bet nez kāpēc kājas mani lielākoties ieved Lido. Daudzi saka, ka Lido ir dārgs un ēdiens ir trekns, bet man ārzemēs pietrūkst tās atmosfēras un garšas. Kamēr es tur ieturējos, biju lieciniece interesantam gadījumam. Puisis bija ielicis pa aliņam abās bikšu kabatās (kuras viņam bija lielas un ietilpīgas), un viena no Lido darbiniecēm viņu aizturēja, sakot, lai atdod, ko nozadzis, un ka nav pirmā reize, ka tādās kabatās viņš iznes alu.. Puisis arī izvilka alus pudeles no kabatām un mierīgi aizgāja prom. Tātad ne man vienīgajai patīk Lido labumi.
  • Grāmatas latviešu valodā. Lasīt latviešu valodā pēc ilgāka pārtraukuma ir tik patīkami. Cenšos vienmēr aiziet uz savu mīļāko bibliotēku. Šoreiz paspēju izlasīt 5 grāmatas, par dažām jau uzrakstīju šeit, un vienu reizi mani apkalpoja Bibliotēkas stāstu autore Kate. Sākumā man gribējās skaļi iekliegties- hei, es lasu tavus ierakstus! Me likey, me likey! Bet kaut kā sakautrējos un neko nepateicu.

Nepaspēju aiziet (atkal!) uz Nacionālo bibliotēku, kuru plānoju apmeklēt jau sen. Iespējams, ka pie vainas tas, ka LNB neatrodas centrā, vai arī mans iedzimtais slinkums. Bet pie Marii ieraksta par Latvijas Nacionālo bibliotēkas apmeklējumu ieraudzīju, ka daudzi grāmatu blogeri tur nav bijuši.  Nesanāca aiziet uz grāmatu prezentācijām vai pat kārtīgi izstaigāt kādu no grāmatu veikaliem, jo labāk sevi nekārdināt un lieku bagāžu nenodrošināt… Un vispār esmu pārgājusi vairāk uz e-grāmatām, jo pārvācoties var just, cik grāmatas ir smagas.

  • Kultūras pasākumi. Par to, cik esmu kulturāla persona, es varu uzzināt, tikai atrodies ārpus Latvijas. 😀 Tad man pietrūkst Latvijas kultūras vides. Bet diemžēl nesanāk saorganizēties un nopirkt teātra biļetes laikus, tāpēc īstā teātrī (ne stand-up, ne mono, ne etīdes) neesmu bijusi aptuveni piecus gadus.

Laikam pirmo reizi dzīvē biju uz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu- Bēthovena 9.simfoniju.

Noskatījos latviešu komēdiju “Svingeri“, ko sākumā biju noturējusi par ārzemju filmu. Bija labi! Es smējos aptuveni septiņas reizes, divās no tām- sevišķi sirsnīgi. Seksuāli uzlādēts stāsts ar labu aktieru ansambli. Mazliet nepiesaistīja Kristīnes Belickas stāsta līnija, jo bija par garlaicīgu un paredzamu, un man viņas plikumu bija par daudz. Bija izvēle iet uz šo Ēķa komēdiju vai “Melānijas hronikām”, tomēr jutos tā, it kā obligāto Sibīrijas stāstu devu esmu nosegusi ar Daces Vīgantes stāstu krājumu “Ledus apelsīns”.

  • Radu un draugu satikšana.  Šis vienmēr ir saistīts ar runāšanu par manu dzīvi. Nu, kas jauns? Tik bieži par sevi ikdienā es nerunāju. Tā kā pēdējā pieturvieta man ir Turcija, tad jāatbild uz šādiem jautājumiem:

– Tev nav bail tur dzīvot? Viņi taču galvas griež nost!

– Nu ko tas Erogans ir iedomājies- kāpēc viņš ar Krieviju grib karot? Vai tad viņš nezina, cik krievi ir agresīvi?

-Kas īsti notiek Turcijā?

-Kas ir vainīgs pie pēdējā sprādzienā?

-Ko tad īsti tie kurdi grib?

-Kā viņi izturas pret kristiešiem?

Pēc izrunāšanās krustām šķērsām, nāk ēšanas maratons. Nu ieēd kaut ko, tur jau tev rupjmaizes nav! Tu tik maz ēd, ēd vēl..

  • Iepirkšanās. Es atbalstīju vietējos kosmētikas zīmolus Madaru un Bio2You, un sapirkos kosmētikas maisus. Tad klāt vēl šampanietis, Latvijas balzāms, sieri un Laimas šokolādes, un čemodāns pilns. Uz tādas pacilātības pilnas nots es ar savu pilno čemodānu pieturā gaidīju autobusu uz lidostu. Tad pēkšņi jūtu, ka man kāds iesit pa muguru. Pagriežos, tur krievu babulis ar spieķi baksta mani un kliedz, ka es laikam  esmu “c деревни”, ja ar tik lielu čemodānu pārvietojos un viņai aizšķērsoju ceļu. Tā gan man nekad nebija bijis, ka babulis mani baksta ar spieķi, tāpēc es automātiski devu pretī, jo es galīgi nebiju aizņēmusi ietves galveno daļu un traucēju viņai pārvietoties. Bet labā ziņa ir tāda, ka es nezināju, ka es tik labi strīdos krieviski.

 

 

Advertisements

9 thoughts on “21.gadsimta latvietis

  1. Atceros,ka Tu aizlidoji un man bija tas gods uz bibliotēku aiznest grāmatu, taču bibliotēka bija slēgta. Atlika pēdējā iespēja, kaut kā ar varu to grāmatu iestūķt pasta kastītē. Pēc tam sekoja aizrādījums no bibliotekāres,kad zvanīju,lai pārliecinātos,ka grāmata nogādāta pareizās rokās. 🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s