Brīnišķīgā draudzene

Reiz dzirdēju, ka pēc trīsdesmit gadu vecuma sievietes arvien mazāk draudzējas. Kāda sieviešu draudzība, ja ir vīrs, bērni, kredīti, karjera, doktorantūra !?? Labi, ja satiecies reizi trijos mēnešos kādā jubilejā vai ātri izdzer kafiju pa ceļam uz mājām. Draudzība prasa enerģiju un resursus, un tāda pusaudziska dvēseles atkailināšanās jau sen tajā vecumā nav aktuāla. Nezinu, vai tā ir, bet man prieks, ka izlasīju Elenas Ferrantes grāmatu par šo tēmu- sieviešu draudzība.

Elenas Ferrantes pirmo grāmatu no četroloģijas četru grāmatu cikla par Neapoles meiteņu draudzību divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados es lasīju trīs nedēļas, un lasot es svārstījos starp dažādiem lasīšanas noskaņojumiem un vērtējumiem.  Vēl nesen es biju mazliet pamocījusies ar Mārgaretas Atvudas “Kaķaci”, kas mazliet no cita, bet līdzīga aspekta apskatīja divu meiteņu attiecības un to sekas  Kanādā arī  divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados, ja nemaldos.

Tāpēc, iesākot grāmatu, es kaut kādā veida biju atsviesta atpakaļ Atvudas “Kaķacs” pasaulē, jo arī te stāsts sākas no mazas meitenes skatu punkta, aprakstot ģimenes dzīvi, apkārtējo vidi, skolas gaitas un, protams, neviennozīmīgās attiecības ar draudzeni. Gan Atvudas darbā, gan Elenas Ferrantes romānā šīs meiteņu attiecības liekas mazliet neveselīgas un intensīvas, jo gan ģimene, gan romantiskā līnija ir mazliet ārpus viņu attiecībām, kurās ir gan pievilkšanās un atbalsts, gan spēcīga sacensība un vēlme pārbaudīt izturības robežas. Tām sievietēm, kurām ir bijušas šādas spēcīgas draudzības, būs interesanti lasīt, bet, ja neinteresē meiteņu dzīves ainas, simts reizes palielinātas ar lupu, tad labāk šo grāmatu sēriju nemaz nesākt.

Grāmatas sākums ir daudzsološs- te nav pirmās pasaules problēmu un YA grāmatu tiražētās smilkstēšanas par to, ka kāds puisis nepaskatījās uz meiteni pusdienu pārtraukumā. Te ir reāla dzīve- skarba un vardarbīga, jo meitenēm jāizaug nabadzīgā rajonā, kur pastāv nepārraujams emocionālās, seksuālās un fiziskās vardarbības loks. Vecākiem neiet viegli, jo jāpelna nauda un jāklausās priekšnieku brēcienos, un mājās viņi brēc uz bērniem. Viss notiek riktīgi uzvilktā itāliskā gaisotnē, un tāpēc jau no bērnības visi ir pieraduši viens ar otru kauties un izcīnīt mazās ikdienas uzvaras, lai iederētos vidē.

Kad es biju sasniegusi grāmatas trešdaļu, es dusmīgi, bet pacietīgi simts reizes pārlasīju vienu un to pašu – Elena ir skaista, bet Lila ir gudra, un visus skolas dzīves neinteresantos pārstāstos par to, kurš kādu atzīmi ir dabūjis, par ko tika rakstīts sacerējums utt. Man likās, ka es uz visu laiku būšu iestrēgusi mazu meiteņu pasaulē. Tad Lilai vecāki vairs neļauj iet skolā, un pēkšņi viss mainās- Elena kļūst par paklausīgo un gudro draudzeni, un Lila – par skaisto, mežonīgo draudzeni. Klāt nāk vēl pārdesmit dažādi personāži, kuri reizēm uzrodas un tikpat ātri nozūd, un vienā mirklī es nevarēju atcerēties, kurš bija kurš. Tāpēc grāmatas sākumā ir trīs lappuses ar visu varoņu ģimenes locekļu vārdiem un pat profesijām, un tas palīdz brīžos, kad gribas pamest grāmatas lasīšanu.

Šajā lasīšanas posmā es uz ilgu laiku grāmatu pametu, un uzdevu jautājumu- kāpēc šī grāmata ir tik populāra, ka es redzu pat seriāla (High Maintenence)  varoni to lasām? Tikai vakar es, grūtsirdīgi nopūšoties, pieķēros atkal klāt grāmatai kā obligātam, bet ļoti iekavētam referātam.  Un, ak vai, no grāmatas vidus es pulksten trijos no rīta attapos grāmatas pēdējā lappusē, un tas bija to vērts. Es nezinu, vai man lasīšanas pauze bija nākusi par labu un es biju gatava iet cauri neskaitāmajiem varoņiem un to agresijas izpausmēm, bet es attapos naktī ar strauji pukstošu sirdi pie iepriekš zināmā cliffhangera, un viss mans prāts un ķermenis brēca- vēl, es gribu vēl, tieši tagad, trijos naktī!

Un vēl kas- mežonīgajām draudzenēm pirmās grāmatas beigās ir tikai sešpadsmit gadi, un es nepacietīgi gaidu, ko vēl autore ir izdomājusi nākošajās trijās grāmatās. Vēl trīs grāmatas par sieviešu draudzību- tas izklausās mazliet slimi, bet tik aizraujoši.