Stambulas epizodes Nr.21. – Acu lāzeroperācija

Es REDZU.

Jā, es redzu beidzot bez kontaktlēcām un brillēm. Šis sapnis ir piepildījies, un esmu kontaktlēcu šķidrumus un brilles noslēpusi tālāk no acīm. Un tomēr tagad tas liekas tik neticami, ka es gaidīju tik ilgu laiku, lai to paveiktu, jo sajūta ir vienkārši dievīga.

Liekas, ka pirmo reizi sapratu, ka man vajag brilles, bija vidusskolā, jo nevarēju izlasīt uz tāfeles rakstīto un negribēju pamest drošo pēdējā sola rindu. Viss rezultējās smieklīgās Harijam Poteram līdzīgās apaļās brillēs, bet toreiz ne brilles, ne HP nebija populārs, un es negribēju klausīties klasesbiedru ne pārāk saudzīgajos komentāros. Tāpēc es brilles nēsāju, sēžot skolas pēdējā solā, un pārējo dienas daļu staigāju kā saulē apmulsis kurmis, kad tālumā vajadzēja atpazīt kādu cilvēku vai ieraudzīt pareizo autobusa numuru. Tāpat pavadīju daļu no laika universitātē, bet, lai arī man bija -2,75 abām acīm, es sapratu, ka tā ilgāk nevar, un nopirku savas pirmās kontaktlēcas. Es joprojām atceros to mirkli, kad ieliku kontaktlēcas un ieraudzīju pasauli, kas pēkšņi bija kļuvusi spilgta, konkrēta un pilna ar uzrakstiem un cipariem. Es biju pārlaimīga, taču ar kontaktlēcu izņemšanu man negāja tik gludi- atceros pat kādu pasākumu, kur mana draudzene ar saviem pirkstiem ķēra kontaktlēcas manās acīs, jo es nemācēju tās izņemt.

Un tā es pavadīju apmēram 10-12 gadus. Ar visu to, ko piedāvā kontaktlēcas- ātrs redzes uzlabošanas veids, īpaši izdevīgs risinājums sportā vai lietus laikā, jo varēja aizmirst par aizsvīdušām brillēm. Bet tomēr pēc 8 stundu darba, it īpaši pie datora, acis likās pārgurušas un ātrāk gribējās tikt no tām vaļā, un laimīgā kārtā to es biju iemācījusies darīt ātri un nesāpīgi.

Es nebiju viens no tiem cilvēkiem, kas aktīvi plāno ikdienu, tāpēc reizēm, kad vajadzēja palikt kur citur pa nakti, man nebija līdzi kontaklēcu šķidruma un trauciņa. Tādā gadījumā varēja, piemēram, aizmigt ar kontaktlēcām acīs, kas garantē šausmīgu rītu, jo pamostoties kontaktlēcas bija stipri pielipušas pie acīm un neraisīja patīkamas sajūtas. Otrais variants, par ko man tagad nāk smiekli, bija lēcu ievietošana ūdens burkā uz nakts glabāšanu un tad rīta bakstīšanās ap to akvāriju- vispirms vajadzēja izzvejot lēcas, tad ielikt tās iekšā bez speciālā šķīduma, un tas bija tikpat nepatīkami. Vissmieklīgākie rīti bija tie, kad es paliku vietā, kur dzīvoja kaķis, kurš gribēja padzerties vai apgāzt manu lēcu glāzi vai burku. Un bija rīti, kad pēkšņi kā šausmu filmā, viena lēca mistiski bija pazudusi. Esmu pavadījusi neskaitāmus rītus rāpojot zem izlietnes, izskatot katru grīdas centimetru, aptausot krānu, pārcilājos kosmētikas pudeles, kavējot darbu un mēģinot saprast, kā tas ir noticis, ka man acīs ir tikai viena lēca. Un tad attiecīgi pēc situācijas- mēģināju atrast brilles vai, izlienot kā kurmim no tumšas alus, mēģināju iekāpt pareizajā autobusā un izkāpt pareizajā pieturā.

Gadu laikā, protams, sāku rēķināt, cik izmaksā lēcu pasākums, un uz kādu laiku atgriezos pie brillēm. Laiki bija mainījušies- Harijs Poters ar apaļajām brillēm bija populārs, un brilles bija kļuvis kaut kas stilīgs, bija pieejami dažādu krāsu un dizainu brilles, bet man nekad nebija 100% ērtu briļļu. Un man līdz pat šim gadam bija saglabājusies tā vidusskolas nedrošība, kad kaut kur izgāju ārā ar brillēm.

Par acu lāzeroperāciju biju domājusi ik pa laikam, bet likās, ka tas varētu būt bīstami un dārgi. Tomēr veicu izpēti un parunājos ar citiem, kas to bija veikuši, un nolēmu par labu operācijai.

Slimnīca bija jauka un moderna. Ārsti ne tikai runāja angliski, bet katru pusstundu kāda tante nesa ārā cepumus, bulciņas un eklērus, jo testu laikā daudz laika jāpavada vienkārši sēžot un gaidot savu kārtu. Man likās, ka slimnīca būs tukša, bet izskatījās pēc konveijera darba- cilvēki nāca un gāja visu laiku.

Sākumā bija jāveic dažādas acu testa pārbaudes, un tad es pavadīju nedēļu pirms operācijas jocīgā garastāvoklī… Un, ja nu šī ir pēdējā reize, kad lasu? Un, ja nu tas nenostrādā? Ārsts taču teica, ka dod 95% garantiju. Un , ja nu tie 5% ir izišķirošie? Visādi dumji jautājumi maisījās man pa galvu, bet es tomēr ierados uz operāciju. Mēs bijām aptuveni desmit cilvēki šaurā telpā, katram bija līdzi pavadonis vai divi. No sākuma mums izdalīja nomierinošās tabletes, un tā bija mana pirmā reize, lietojot šīs tabletes, tāpēc biju izbrīnīta, ka man sākumā uznāca spēcīgas sirdsklauves un gandrīz vai klaustrofobija, tāpēc es gāju ārā staigāt pa slimnīcas gaiteni. Nekāda nomierinoša efekta man nebija, un es sāku izturēties pret visu pasākumu skeptiski. Tad mums sāka dalīt Xanax tabletes, ko lietot pirms iemigšanas, un es uzreiz atcerējos par slavenību aizraušanos ar Xanax’u, un man kļuva interesanti iedomāties, kāds varētu būt efekts. Kāds puisis dabūja divas Xanax tabletes. Jau pec dažām minūtēm sākās klaigāšana, jo vecāka gadagājuma sieviete apgalvoja, ka viņas Xanax ir pazudis, un viņas ar medmāsu pārraka visu somu, to meklējot. Un tad beidzot kāds izsauca manu vārdu, man kaut ko iepilināja acīs, un es pukstošu sirdi ienācu tumšā telpā.

Process bija īss- tikai desmit minūtes, bet es neteiktu, ka tas bija nesāpīgs. Manas acis bija ar kaut kādu verķu palīdzību atstātas visu laiku vaļā, man likās, ka man visu laiku acīs lej ūdeni, un es nevarēju koncentrēties uz zaļo punktu, kurā man bija jāskatās, jo sajutu degošu miesas smaku. Tajā brīdī tas mani satrauca, un patiešām par to man neviens iepriekš nestāstīja. Ja pareizi sapratu, slīpēšanas laikā izdalījās ogleklis.

Tajā dienā es neko neredzēju un pavadīju dienu ar milzīgām slēpotāju tipa brillēm uz acīm. Bija daudz jāpilina acīs un laiku līdz gulētiešanai pavadīju, klausoties dažādus podkāstus. Iedzēru Xanax, bet man atslābuma vietā atkal atnāca sirds klauves, un tā arī nesapratu tā nomierinošo efektu, jo pusotru stundu vaļājos pa gultu un miegs man nebija prātā. Drīzāk- man bija daudz jautājumu par rītdienu. Un rītdiena pienāca, un es atkal izbaudīju to burvīgo pasaules atklājējas sajūtu, jo es redzēju pilnīgi visu. Arī to, ko nebūtu gribējusi redzēt. Piemēram, vīrieti, kas staigā pa netālu esošās kafijas rūpnīcas jumtu, un baltu suni, kurš tur pavada visu savu laiku. To gan es neredzu- vai suns ir piesiets, bet man tas liekas neprātīgi- kāpēc sunim jādzīvo katru dienu un laikam jau nakti uz jumta? Katrā ziņā man visu laiku skumji skatīties uz to suni, par kura eksistenci iepriekš es nebiju iedomājusies. Tā ka reizēm ir labāk pat neredzēt.

Tomēr ikreiz, kad es es uz ielas redzu jaunus cilvēkus pārvietojamies kā kurmjus, man gribas viņiem ieteikt, lai nokārto ja ne brilles, tad vismaz kontaktlēcas. Jo redzēt visu ir tik labi, un tie, kam tas vienmēr ir bijis dabas dots, to nenovērtē. Savukārt es tagad ar milzu sajūsmu skatos uz autobusiem, jo kā ērglis varu saprast, kuras pieturās tas pietur, un jau pa gabalu redzēt pazīstamas sejas. Tikai ik pa laikam atnākot mājās, es automātiksi reizēm eju uz vannas istabu, lai izņemtu kontaktlēcas, un nesaprotu, kur ir pazudis man kontaktlēcu šķidrums…