ceļojumi · Stambulas epizodes

Stambulas epizodes Nr.22- Slepenais Ēdājs


Nespēju tam noticēt.. šis ieraksts ir iesalis melnrakstos jau otro mēnesi. Šoreiz pielaboju melnrakstu, jau neesot Stambulā, un ir jocīgi rakstīt par Stambulu, kad apkārt ir miers un tik liels klusums, ka man liekas- pag, tūlīt kaut kas notiks..klusums pirms vētras. Biju jau piemirsusi, ka klusums var būt tik perfekts.

Izlēmu pastāstīt par mystery dining pieredzi Stambulā.

Man liekas, ka studiju laikos  Latvijā vienu vai divas reizes biju Slepenais pircējs, un, ja nemaldos, tur nebija nekādu īpašu nosacījumu, lai veiktu mazos klienta servisa novērošanas darbiņus. Bija tikai internetā jāaizpilda anketa. No pieredzētā neko diži neatceros, kā vien to, ka man reiz vajadzēja pirkt hotdogu vienā no degvielas uzpildes stacijām. Man hotdogi negaršo, tāpēc pēc tam es to hotdogu uzreiz izlidināju ārā, bet atsauksmi par pārdevēju, protams, uzrakstīju. 😀

Tā kā šis process man nebija svešs, es pieteicos tādam hobijam arī Stambulā. Mani uzreiz akceptēja, bet, tā kā man nav ar tūrismu saistītas izglītības, tad informēja, ka atmaksās tikai pusdienās/vakariņās iztērēto summu, un par anketas aizpildīšanu nemaksās. Man it kā ir ar tūrisma jomu saistīts sertifikāts no UK, bet kas to lai zina, kur tieši tas atrodas. Es varētu sastādīt sarakstu ar lietām, ko esmu nozaudējusi, esot “ceļā”…

Pirmā reize bija mana dzimšanas dienā. Izlēmu aiziet nosvinēt dzimšanas dienu uz noteikto vietu X, un pirmajā vizītē man drīkstēja aicināt tikai vienu cilvēku.

Pirms tam izlasīju 7-8 lappuses ar jautājumiem, uz kuriem bija jāatbild pēc restorāna apmeklējuma, un atradu restorāna vietu. Starp citu, Stambulā īstā restorāna vietas atrašana ir nozīmīgs pasākums, jo reiz gadījās tā, ka, ejot uz draudzenes kāzām, mēs, vairāki cilvēki, iepriekš to nesarunājuši, ieradāmies tā paša nosaukuma, bet citā restorānā, aptuveni kilometru tālāk no īstās kāzu svinību vietas. Visiem bija licies, ka tas pirmais restorāns būs noteikti īstais. Tā mums sanāca ar taksi meklēt īsto kāzu vietu.

Kad ieradāmies, es kļuvu par Instagirl– tas ir, es ar telefonu sāku fotografēt visu sev apkārt, vienīgais, kas pietrūka, bija lūpu savilkšana “tūtiņā”. Bet nu dažos gadījumos fotogrāfijas no dažādiem rakursiem bija obligāts nosacījums, ko padarīsi.. Parasti man tāda fotografēšanās nepatīk, bet es es biju iejuties Mystery diner tēlā pat ļoti labi, un jāsaka, ka bez manis arī pārējie klienti nemitīgi fotografēja ēdienu, interjeru vai sevi.

Kā mēs pirms mobilajiem telefoniem vispār spējām kaut ko ieēst vai iedzert, to nenofotagrafējot?

Scenārijam sekot bija viegli. Mums bija jāizvēlās galvenais ēdiens un alkoholiskie dzērieni, kas mani pārsteidza, jo tas bija obligāts nosacījums. Tā kā tā bija nūdeļu vieta, es, protams, izvēlējos nūdeles. Lai arī nekas nespēj līdzināties Taizemē uz ielas starp joņojošajiem tuk-tukiem nobaudītajām nūdelēm, man tomēr jāsaka, ka bija labi. Šobrīd man ir pienācis tāds mirklis, ka mazliet jāatpūšas no turku virtuves, it īpaši sīpolu invāzijas visos ēdienos, un šis ēdiens bija laba atpūta no pierastā.

Kamēr baudījām un fotografējām ēdienu, es atcerējos, ka man jāpiefiksē, kad un kā viesmīlis mums piedāvā konkrētos ēdienus, un pēc cik minūtēm tiek atnests ēdiens, ar kādu tekstu pasniegts. Tas bija vissmagākais- šī minūšu skaitīšana.  Jāsaka, ka viesmīlis ar visu tika galā, un es to arī pēc tam atspoguļoju savā atsauksmē. Domāju, ka pēc samaksas veikšanas viņam bija skaidrs, ka esam “slepenie pircēji”, jo paprasījām čeku ar visiem ēdienu nosaukumiem, un parasti bez jautāšanas tādus Turcijā reti izsniedz. Parasti, ja maksā ar karti, tad atnes tikai karšu termināla izdruku, kur nav saprotams, ko ēdi un ko dzēri.

Pēc tam sekoja atbildēšana uz jautājumiem un bilžu ielādēšana internetā, un tas bija mazliet laikietilpīgs pasākums, galvenokārt tāpēc, ka bija vairākas reizes jāatkārtojas, kaut ko aprakstot. Es uzreiz biju nolēmusi, ka vērtējot nebūšu ārkārtīgi kritiska un piekasīga. Strādāšana apkalpojošā sfērā, manuprāt, ir zvērīgs darbs, un man galīgi negribas vēl vairāk padarīt cilvēku darbu nepanesamāku.

Otrā reize bija tāda pati, izņemot to, ka viesmīlis bija vēl profesionālāks par pirmo, un savā anketā es viņu saslavēju līdz griestiem. Jā, starp citu, Turcija ir tā valsts, kur var mierīgi gaidīt, ka viesmīlis (viesmīles es gandrīz nesatieku.. šogad esmu redzējusi tikai divreiz.) ātri tevi apkalpos, izrādīs laipnību, viss būs ātri un ar smaidu. Ja vien tas nav kāds moderns iestādījums, tad beigās piedāvā tēju un reizēm desertu pa velti. Tas ir apkalpošanas normālais standarts.

Trešajā reize tika piešķirts vēl lielāks tērējamās naudas limits, un beigās mēs bijām pasūtījuši pārāk daudz un gandrīz nespējām to piebeigt.

Bet šajā trešajā reizē es sastapos ar visinteresantāko viesmīļa pieredzi. Viesmīlis bija pagadījies ļoti nerunīgs un nelaipns, un tas ir netipiski Turcijā. Viņš izskatījās gandrīz kā no Adamsu ģimenes, vispār nerunāja un īsti skaidri neatbildēja uz mūsu jautājumu. Es uzreiz sajutos, it kā būtu satikusi sevi laikos, kad man bija daudz jākontaktējas ar cilvēkiem, un es mēdzu būt īsts grumpy cat.

Nu labi, kas tad tur tāds- viesmīlis neuzsmaidīja?!? Varbūt viņam nepatīk ārzemnieki, varbūt tā ir viņa pirmā darba diena, varbūt slikts garastāvoklis, varbūt viņam nepatika, ka mēs pasūtījām cūkgaļu.. Es katrā ziņā par to neaizdomājos līdz brīdim, kad viņš  ar rūgtu (dabiski!) izteiksmi pasniedza pasūtīto ēdienu, kā lācis uzkāpa uz manas kājas un neatvainojās.  Lai arī tas ir sīkums, vēlāk es izmantoju viselegantākās frāzes angļu valodā, lai anketā aprakstītu viesmīļa manieru neesamību.

Vispār kopumā tā ir interesanta pieredze, kā iepazīt dažādus restorānus un vietas Stambulā, jo ne vienmēr velk iet uz kādu dārgāku vietu, ja pie mājām var paēst pa 5 Eur.

Interesanti ir arī uzzināt, kas ir tie kritēriji, pēc kuriem vērtē apkalpojošo personālu, restorāna telpas vai pat tualetes tīrību. Un interesanti uzzināt, cik dažādos veidos var aprakstīt ēdienu, jo es nekad iepriekš nebiju aprakstījusi picu, nūdeles, vīnu vai sushi. Kā var uzrakstīt kaut ko sliktu par sushi, jo pat slikts sushi man liekās ka labs sushi??! 🙂

Tas varētu būt interesants darbs, jo, paskatoties piedāvājumus Anglijā, tur ietilpst arī visdažādākie atpūtas braucieni un palikšana glaunos hoteļos, bet tur nevarētu tikt cauri ar aizpildītu anketu. Droši vien tur ar lupu vajadzētu pētīt paklāju un ostīt palagus.

Advertisements

2 thoughts on “Stambulas epizodes Nr.22- Slepenais Ēdājs

  1. Es būtu ar mieru ar lupu pētīt ne tikai palagus, bet Tu man iedevi labu ideju… 🙂 Viesmīļa darbs ir zvērīgs, tas nu fakts. Starp citu taisni kā pāris dienas atpakaļ jau biju izlēmis Twv uzrakstīt, kādēļ blogā nav ieraksta. P.S. Nezinu vai esi lasījusi, iesaku Viktora Igo romānu “Cilvēks, kas smejas”. Šobrīd lasu.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s