Literatūra

Plikie rukši


Riharda Bargā grāmatu “Plikie rukši” sāku lasīt bez īpašām gaidām, bet pabeidzu lasīšanu ar dažādām emocijām.

Šādu grāmatu vajadzētu aprakstīt maigi un gudri, bet es tā nemāku, tāpēc darīšu, kā māku. Pirmais pārsteigums sakarā ar grāmatu man bija par izdevniecības izvēli, es jau biju pieradusi, ka šādas grāmatas izdod “Mansards”, tāpēc man vajadzēja sasprindzināt manu perfekto redzi, lai pārliecinātos, ka grāmatu izdevusi “Zvaigzne”.  Grāmatas vāks likās atbilstošs, bet jāsaka godīgi, ka kopumā neko daudz par Riharda grāmatām un dzejoļiem nezināju. Izņemot, protams, “Tenku” grāmatu un skandālu tās sakarā, bet to notikumu tiešām nevarēja palaist garām.

Par lineārā laikā piefiksētu stāstu vai biogrāfiju to nevar nosaukt, bet “Rukši” man asociējās ar aukstos un vēlos ziemas vakaros rakstītiem minitekstiem, kuri kopā ar viskiju un  vientulības sajūtu sastiķēti pēc tam kopā. Emocionāli bagāts un atklāts stāstījums par savu dzīvi un dažiem draugiem tajā.

Reizēm bija tā, ka lasu, lasu, lasu un… liekas, ka esmu tajā situācijā, kad esmu ieradusies tusiņā skaidrā, un apkārtējie jau sen  dzīvo citās dimensijās, bet grib mani ievilkt apdullušu cilvēku sarunās. Un es no tām neko nesaprotu, lai arī redzams, ka stāstītājam ir skaidrs, ko viņš grib pastāstīt. Bet es tik klausos un māju ar galvu.. Jā, jā. Jā, Rihard, tev sanāk izstāstīt par visu, sapludināt kopā padomju laikus ar Amberu, Moriseju un rukšiem, kas lec pāri kraujai. Tādi interesanti reliģijas un narkotiku piepildīta homoseksuāli orientēta rakstnieka stāstiņi.

Bija mulsinoši momenti. Neesmu homofobe, un kādā dzīves brīdī geju manā dzīvē bija pietiekami daudz, bet tas mani nesagatavoja dažiem lamu vārdiem un atklātībai, ar kādu autors rakstīja par dažiem ar gejiem saistītiem notikumiem. Jā, palieku veca, jo nekā baigi trakā tur nebija… Tas, kas man visvairāk patika, bija Bargā spēja manī aizskart kaut kādu melanholisko stīgu, jo man uzreiz likās, ka man tādu “bohēmu” nav pat izdevies ieraudzīt ar vienu aci. Bet tas viss aprakstītais likās tik krāšņš, ka sagribējās kaut mazumiņu no tā izdzīvot. Lai arī Moriseju neklausos, par fanošnu aprakstītās emocijas bija tuvas un pazīstamas.

Šos atminu uzplaiksnījumus nevarēju lasīt nepārtraukti, tā visa man bija par daudz un reizēm vajadzēja nolikt grāmatu nost un iet šūpoties ābeļziedu putenī. Un tad es domāju- šī laikam skaitās tā provakatīvā Latvijas literatūra? Vai grāmatas Rihards ir tāds kā.. antivaronis? Vai es gribētu grāmatas Rihardu par draugu? Visdrīzāk, ka nē, bet kaut kas holdenisks tajā grāmatā ir, tieši tāds atklātums un tiešums, kāds trūkst latviešu literatūrā.

 

Advertisements

2 thoughts on “Plikie rukši

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s