Elenas Ferrantes sieviešu draudzība- Jaunais uzvārds/Aizbēgt vai palikt

Šis gads ir bijis īsts ceļojums Elenas Ferrantes pasaulē.

Vispirms gada sākumā nāca Neapoles cikla pirmā grāmata “Brīnišķīgā draudzene”, par kuru es jau rakstīju te, tad es pārmetos uz pavisam citu Ferrantes darbu- romānu “The Days of Abandonment”. Šis romāns ir īsāks, tikai nieka 188 lappuses, bet melns kā darva. Itālijā tas esot noturējis lasītāko grāmatu topā gandrīz veselu gadu, bet man gan tik viegli negāja, jo es gribēju ātrāk tikt vaļā no šīs aprakstītās nelaimes. Runa ir par šķiršanās procesa detalizētu aprakstu un tā izdzīvošanu, un kuram gan gribas iedziļināties ļoti nelaimīgas sievietes iekšējā pasaulē, kur valda visnegatīvākās sajūtas… Vienīgi cilvēkiem, kuri paši tiek pamesti. Tā kā man šķiršanās sāpju nebija, tad es varēju to vērot no attāluma, kā caur stiklu, it kā tas uz mani neattiektos, bet derīgi uzzināt, cik slikti var būt.

Pie Neapoles cikla otrās daļas es atgriezos daudz vēlāk- oktobrī, pēc daudziem mēnešiem.

Pirms tam es nebiju nemaz tik daudz lasījusi par tādu tematu- sieviešu draudzība. Atceros, ka bērnībā man patika Irmas Grebzdes romāns “Zosukalna meitenes”, un tur tiešām bija meiteņu draudzība, kur dominēja meiteņu atšķirīgie raksturi. Bet atsauksmēs par populāro Ferrrantes Neapoles ciklu es uzdūros dažādiem neapmierinātiem saucieniem- nu cik var par to sieviešu draudzību, tik nodrillēts temats utt. 

Otrā tetraloģijas grāmata “Jaunais uzvārds” pēc ilgu mēnešu prombūnes no šīs Neapoles pasaules man bija kā atgriešanās mājās. Satikšanās ar daudzajiem varoņiem, protams, bija mazliet sarežģīta, jo es jau biju aizmirsusi, kurš ar kuru ir rados un kurš ar kuru ir veidojis romantiskās attiecības. Ātri atjaunojusi zināšanas šajā ziepju operas aktieru vārdu bezgalīgajā sarakstā, strauji metos uzzināt, kā atrisināsies pirmās grāmatas dramataiskais notikums- Linas kāzu epizode ar vīriešu kurpi. Man liekas, ka pirmās simts lappuses es vienkārši apriju, lai arī nekā patīkama tur nebija. Tur bija pāreja no meitenīgajiem sapņiem uz pieaugušo dzīvi, kura vismaz vienai no draudzenēm pienāca pārāk ātri un sāpīgi. Tās bija atvadas no cerībām, ka cilvēki tur savus solījumus, nemainās, kad ieguvuši ilgi kāroto, ka bagātība atrisina visu, ka ir iespējams ieraudzīt un iepazīt cilvēku neilga laika posmā.

Otrajā grāmatā bija pakļaušanās, vardarbība visās formās, politiskā, ekonomiskā, sociālā cīņa un dažādas mīlestības formas. Un rakstniece to visu apraksta tā, ka man acis sprāgst ārā no vēlmes uzzināt, kas būs tālāk. Un beidzot vismīļākais mans sižeta pavērsiens- Elena/Lenū parādās ne tikai kā stāstniece un dokumentētāja, bet viņai arī ir kaislības, mērķi, galu galā dzīve bez draudzenes. Ak, kā man pirmajā grāmatā besīja Elena, Lilas mūžīgā ēna! Viņa lielākoties bija malā stāvētāja, novērotāja, un pārsvarā nespējīga cīnīties par to, kas viņai pat tā kā pienācās, ne tā, kā Lina/Lila, kuru Elena/Lenū apbrīnoja drosmes dēļ. (Nez šīs daudzās vārdu variācijas parāda kaut ko no abu meiteņu raksturu šķautnēm..?) Jā, Lila bija tā, kas bija spoža, drosmīga līdz absurdam, radoša un gudra kā neviens cits viņu nabadzīgajā Neapoles apkaimē, spējīga apburt vīriešus, likt sievietēm sevi ienīst. Īsta Femme Fatale. Un Elena ir/bija/būs viņas dzīves mudžekļa aprakstītāja, reizēm glābējriņķis, reizēm pamesta un izmantota, reizēm Lilas maģiskuma apdvesta otrā plāna aktrise. Tomēr izraujoties no Neapoles, sākot studēt un dzīvot atsevišķi, izrādās, ka viņa arī ir apdāvināta, un nav obligāti no attāluma vērot Linas prāta un rakstura spožumu un postu, kas apkārtējos apbur un salauž.

Un trešā grāmata “Aizbēgt vai palikt” man līdz šim ir patikusi vislabāk. Iespējams tāpēc, ka tā koncentrējas vairāk uz Elenu, viņas iekšējo pasauli un rakstīšanas procesu, vēlmi dzīvot labi, pārticīgi un tomēr nespējīgu atteikties no sava rajona dzīves un rupjā dialekta. “Uz papīra” viņa ir kļuvusi par bagātu, smalku, daudz sasniegušu rakstnieci, māti un sievu, kura ir dažu nedēļu laikā radījusi slavenu romānu. Bet praktiski Elena netiek galā ar visām izmaiņām un mēģina salīdzināt sevi ar Linu, kura kā vienmēr svaidās no vienas cīņas un kaislības uz otru. Liekas, ka Elena ir nekas salīdzinājumā ar Linu, jo tieši draudzene ir tā, kas viņu motivē, liek censties un darboties. Caur Linu Elena atrod veiksmīgas idejas un nostiprina savas pozīcijas. Bet ko vajag Linai no Elenas? To es līdz galam nesaprotu. Jā, viņa lūdz draudzenei palīdzību dažās neapskaužamās situācijās, tomēr Lina pati par sevi ir stipra, ietiepīga un spējīga nepakļauties tiem, kuri mēģina visu izmantot un salauzt. Vai tā ir sacensības kāre- neatpalikt no Elenas? Jo reizēm liekas, ka Lina novedusi sevi līdz ārprātam un nemaz negrib darīt neko, lai paglābtos.

Šajā grāmatā man, protams, patika, cik meistarīgi daži sīkumi un notikumi no pagātnes jeb pirmās grāmatas aprakstītajiem notikumiem tiek savīti kopā ar jaunajiem pagriezieniem meiteņu/sieviešu dzīvēs. Pēkšņi sen aizmirsti varoņi uzrodas un skatuves un ieņem nozīmīgu lomu tālākos pavērsienos. Daži varoņi, ja ne gluži pazūd, tad tiek “iemidzināti vieglā komā”. Laikam visnepatīkamākais “komas” varonis ir Nino. Neko nesaprotu no viņu mīlas trijstūra. Labi, Elena ir padevīga un ļauj Linai atņemt savu pirmo mīlestību, kas gan man liekas mazticami itāļu mentalitātes dēļ. Turklāt viņa nespēj aizvainota palikt malā, nē, viņai vajag būt tur iekšā un vēl palīdzēt precētajai draudzenei risināt problēmu, kā fiziski iegūt savu jauno aizraušanās objektu. Nino ir tāds kā staigājoša provokācija, un man daudz labāk patika redzēt viņu aizejam, nevis darbībā. Protams, ir politiskie notikumi, kas visus seriāla notikumus un mīlestības pakāpes sabiezina vēl vairāk.

Jo vairāk es lasu šo tetraloģiju, jo vairāk man liekas, ka es varētu katru grāmatu noraksturot kā sviestmaizi jeb drīzāk hamburgeru- pa vidu vienmēr gadās tāds negaršīgs pildījums. Ar to es domāju, ka grāmatas sākums un beigas ir maģiski un sevī ievelkoši, bet pa vidu gan sanāk nogarlaikoties ar aukstām, atsildītām, atkārtotām frāzēm.Vēl viens autores netikums, manuprāt, ir fona varoņu aprakstīšana garāmejot, īpaši neizceļot tos, un tāpēc man bieži likās, ka es nevaru tos iztēloties vai tiem noticēt. Tas droši vien bija darīts ekonomijas dēļ, jo nevaru iedomāties, cik bieza būtu grāmata, kurā vēl pievērsta uzmanība, piemēram, Elenas brāļu dzīvēm. 

Kā jau es iepriekš minēju- tik slimi ir lasīt, iedziļināties un sajūsmināties par divu meiteņu attiecībām, draudzību, pieķeršanos, skaudību, sacenšanos un to maģisko sajūtu, ka tikai draudzene var saprast tevi vislabāk. Man tā ir bijusi ieniršana pagātnes ūdeņos, sava veida terapija, kur es, sākumā negribot, esmu analizējusi, pirmkārt, attiecības ar savu pirmo, “labāko” draudzeni, un tad visas sekojošās, nākamās draudzības, kuras laika gaitā ir mainījušas pastāvēšanas formas.

Nu ko, manai terapijai ir vēl viens etaps. Pats pēdējais posms Elenas Ferrantes tetraloģijā- “Pazudušais bērns”.

Tā ir mana pirmā audio grāmata. Palikušas pēdējās divas stundas kaislīga materiāla, kuru gribu klausīties lēnām… Viennozīmīgi visas 4 grāmatas ir spilgtākie literārie momenti šajā gadā, un vēl man pēc daudziem gadiem sagribējās nopirkt šīs grāmatas, ielikt plauktā un no attāluma par tām sajūsmināties.