Literatūra

Maija Liberte “Kaimiņiene”


9789934552762_101

Pirms Jaunā gada sarakstīju visus savus sapņus šim gadam, un viens no punktiem bija atgriezties blogā. Tas likās viegli un pašsaprotami, ha. Man vajadzēja veselu gadu, lai nokļūtu šajā punktā.

Man, protams, ir milzīgs attaisnojums nerakstīt. Ir sanācis ģimenes pieaugums, un tā ir, kā runā. Parādās pilnīgi citas prioritātes. Un nelasīt ir daudz vieglāk kā lasīt. Bet es apsolu, ka nekļūšu par blogermammu, un nekādus ierakstus par bērnkopību no manis nesagaidīsiet.

Man vajadzēja sasprindzināt “mommy brain”, lai atrastu melnrakstu, ko ik pa laikam rakstīju, kaut kur tepat taču bija…

Nu jā, te nu mēs esam.

Kādu dienu (pirms diviem gadiem!) man pienāca ziņa ar jautājumu, vai es gribētu izlasīt vēl nepublicētu manuskriptu. Izklausījās vilinoši, tāpēc pajautāju, lai autore noprezentē savu grāmatu pāris vārdos.

Tātad manuskriptu autore prezentēja šādi : “Stāstam piemīt gan humors, gan veselīga ironija, kolorīti tēli, nesaudzīgs korporatīvās vides (liela uzņēmuma) attēlojums, negaidīti sižeta pavērsieni un astoņas kārdinošas receptes :))
Negribas sevi salīdzināt ar citiem, bet… Bridžeta Džounsa + Sātans Pradas brunčos?”
Korporatīvā vide- kas var būt labāks par šo! Un abas pieminētās grāmatas man patika, tāpēc uzreiz ķēros pie lasīšanas.
Ja kāds/kāda atceras, es esmu minējusi vairākas reizes, cik ļoti man patīk “ofisa jeb darba stāsti”. Agrāk bija tāds portāls tavsdarbs.lv, kur cilvēki rakstīja atsauksmes par darba vietām, un to lasīšana man sagādāja patiesu prieku- gan par saturu, gan par oriģinālākajām kļūdām. Un viens no maniem mīļākajiem seriāliem ir “Ofiss” (amerikāņu versija, nevis angļu.)
Gāja viegli. Atgādināja daudzus ārzemju dižpārdokļus varoņu ne pārāk latvisko personvārdu izvēlē, bet lasīt bija interesanti. Visu laiku mani kāds it kā dzina uz priekšu, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Tāpēc man jāuzslavē rakstīšanas stils un izmantotais humors. Valoda bija viegla, patīkama un svaiga? Vai tā var teikt par valodu? Svaiga tādā ziņā, ka es nebiju lasījusi neko līdzīgu no latviešu autoriem.
Darbā ir divas pamattēmas- mīlestības līnija un profesionālā. Ja būtu bijusi tikai viena līnija, galvenās varones attiecības ar Ričardu, tad es gan nebūtu tik ieinteresēta, jo romantiskie stāsti man ne pārāk interesē. Tāpēc mana interese bija vērsta uz darba vidi un trako priekšnieku. Uzskatu, ka to varēja vēl vairāk attīstīt un papildināt, jo gan kolēģu, gan priekšnieka tēli, gan vides un sapulču apraksti bija diezgan krāsaini un bieži vien reālistiski, un man par to gribējās lasīt vairāk. Varēja just to bezjēdzīgo korporatīvās vides un darba efektivitātes slavināšanu, kur reizēm neviens vairs nesaprot, par ko ir runa…
Stiprā puse notikti ir salīdzinājumi. Joprojām ar smaidu atceros sievieti ar “Sahāras tuksneša krāsas matiem”… Citi salīdzinājumi man tagad pagaisuši no atmiņas, bet bija diezgan daudz. Vēl man iekrita acīs, cik daudz “ovālu galdu” bija ofisos… Tie bija pieminēti 12 reizes.
Lasot jau pirmās lappuses, man radās jautājums, kurš mani nomocīja visa manuskripta lasīšanas laikā… Kāpēc tik nelatviska vide, varoņu vārdi? Vai  tas bija ar domu, ka tiks tulkots un pārdots uz ārzemēm? Vai radīta speciāla butaforijas sajūta? Jo, protams, lasot pieminētie romāni “Bridžitas Džounsas dienasgrāmata” un “Sātans Pradas brunčos” uzreiz nāk prātā, bet man daudz labāk patiktu, ja būtu minētas kādas Rīgas ielas, vai arī pēkšņi varoņi būtu ar interesantiem krievu vārdiem un īsteniem latviešu uzvārdiem. Būtu daudz vieglāk identificēties.
Šis tas arī izraisīja manī sajūtu, ko varētu raksturot kā mazvērtīgumu, jo es nezināju daļu no pieminētajiem brendiem. Un reāli cik daudzi var atļauties dzīvot mājās ar logiem no griestiem līdz grīdai? 🙂
Ričards… Viņš par spīti visiem slavinājumiem man likās diezgan autoritārs- bija moments, kad viņš pasūtīja vīnu, neuzjautājot, vai meitenei patīk sarkanais vai baltvīns, un man kā vīnomānei tas būtu kā spļāviens vīna glāzē.
(Tāpat arī biļetes uz Parīzi tika rezervētas, pat nenogaidot apstiprinājumu, ka meitene tiek tajos datumos. Bet nu ok, pret to man nebūtu iebildumu).
Galvenā varone Olīvija ir perfekta. Es varu iedomāties viņu reālajā dzīvē, cik viņa ir draudzīga, atklāta un mīļa, smuka, bet arī – pārāk paklausīga un rātna, viņai viss izdodas, pat kūkas no pirmās reizes. Tāda sieviete bez defektiem. Stāsts, manuprāt, daudz iegūtu, ja būtu ne tikai receptes, bet arī kaut kas interesants saistībā ar viņas uzvedību vai raksturu.
Šo divu gadu laikā es šo romānu atceros ar siltumu un sajūtu, ka labprāt lasītu turpinājumu darba intrigām. Es zinu, ka stāsts droši vien ir par to, kā satiekas ideālais vīrietis un sieviete, un viss ir tik ideāli viņu attiecībās, ka pat nav daudz strīdu vai nesaprašanās, kas parasti ir pamats sieviešu romānos. Bet šī ir pasaka, modernā pasaka ar mistikas elementu, kur viss it kā ir Latvijā, bet tomēr kaut kādā paralēlā Latvijā.

6 domas par “Maija Liberte “Kaimiņiene”

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s