No 2019.gada uz 2021.gadu

Viens no 2019.gada lielākajiem notikumiem manā dzīvē bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas apmeklējums. Biju plānojusi to paveikt jau sen, bet nesanāca. Laikam vēl dziļi iekšā mazliet gruzdēja nepatīkamas sajūtas no studiju laikiem citās bibliotēkas telpās – čīkstošās grīdas, diskusijas par ienesamās somas izmēriem, aukstums un neskaitāmas stundas, pavadītas pie grāmatām un žurnāliem, kamēr fonā kāds klepo un man kurkst vēders.. No tā visa mani atkal sagaidīja uzaicinājums atstāt rokassomu skapītī, ko es ari tur veiksmīgi aizmirsu redzētā dēļ. Soma vientuļa nodzīvoja bez manis bibliotēkā veselu diennakti. 

Es kā pazudusī meita atgriezos literatūras plašumos, jo pirms tam sūdzējos, ka mani grāmatu “treknie gadi” ir pagājuši. Pēdējos divus gadus es aiz skaudības griezu vai zobus, kad manas māmiņdraudzenes stāstīja par svētlaimīgu lasīšanu, barojot bērnu vai bērna diendusas laikā. Pilnīgi ne mans stāsts. Es slimoju ar mommy brain. Atvēru grāmatu, izlasīju pāris lappuses, aizvēru grāmatu un visu aizmirsu. Pilnīgi nekādu koncentrēšanās spēju. 

Tas ir no melnraksta, pierakstīts kaut kad 2019.gadā. 

Fast forward uz 2021.gadu, kad esmu pabeigusi pirmo semestri universitātē, un grāmatas manā dzīvē atkal ir un visdažādākajās formās. LNB šeit parādās vairākkārt – esmu tur pabijusi vēl dažas reizes, tagad jau pavisam ekskluzīvos noteikumos, kad grāmatu plaukti ir aizlīmēti ar dzeltenām lentām, un man grāmatas pienes bibliotēkas darbinieces, jo es pati nedrīkstu iet tām klāt. Tas ir jocīgi, sajūtos pat majestātiska. Pēc tam es sarakstos ar bibliotēkas darbiniecēm, kas man uz e-pastu laipni sūta ieskanētas grāmatas nodaļas, jo ir taču vīrusa laiki. Es zinu, ka visi dusmojas uz vīrusu un ierobežojumiem šajā sakarā, bet man prieks, ka varu studēt un lasīt vajadzīgo no jebkuras atrašanās vietas. Šajā ziņā robežas ir paplašinājušās.

Tad tas bija par bibliotēkām. Gribēju uzrakstīt par Rīgu, kur uzturos dažas nedēļas gadā, un tagad diezgan skaidri esmu sapratusi, ka laikam šī pilsēta nav man. Bet šis closure moments vēl nav noslēdzies. Varbūt kādreiz pierakstīšu domu plūsmas, kas mani pārņem, staigājot pa Āgenskalnu. Tagad citas Latvijas pilsētas liekas pievilcīgākas. 

Un tagad es šo ierakstu ātri publicēšu, lai nejustos slikti, kad man drīz pienāks ziņa no wordpress par desmit gadu jubileju šeit… Jo es būšu rakstījusi, atstājusi savas pēdas blogosfērā, kura laikam pamazām ir aizpeldējusi uz instagramu. Iespējams, es arī tur parādīšos, pirms mani skar pusmūža krīze.

Man ir tikai viens bookworm-īgs jautājums – kad jūs pievienojat grāmatu goodreads, neliekot tai vērtējumu, vai tas ir mājiens, ka grāmata nav patikusi vai jums jāpadomā par vērtējumu?

update.
Man liekas, ka varētu būt:

1. Negatīvs vērtējums, 1 zvaigzne nav pietiekami zemu, lai novērtētu darbu.
2. Tikko vai arī sen lasīta grāmata, par kuras kvalitāti nevar saprast. Reizēm liekas, ka gramata ir mākslas darbs, un reizēm – ka tai nebija jābūt drukātai. vismaz man tā ir bijis ar dažām grāmatām. Turklāt šīs nenosakāmās, īsti nesaprastās grāmatas ir bijušas atmiņā visvairāk paliekošās, jo vienmēr ir jautājums- kā pats autors/-e to iecerējis, kas man bija jāsaprot? (Konkrēti man viena no šīm grāmatām ir Faulza “Burvis”)
3. Sen lasīta grāmata, kur neatceries pat sižetu, bet gribas ielikt lasīto grāmatu sarakstā.
4. Vēlme neaizvainot vai bailes/nevēlme izteikt viedokli. Man patika, kā grāmatu recenzente Jūlija Dibovska par Šlāpina dzejoļu grāmatu komentēja goodreads, nedodot tai vērtējumu: “ Ir grūti vai pat neiespējami sniegt konkrētu vērtējumu autora darbam, ja viņš ieņem vietu vairākās balvu komisijās un pat vienā topošā žurnāla redakcijā.”