Pirmajā klasē man negāja ar lasīšanu- nekādi nevarēju iekļauties skaļi izlasīto vārdu minimumā, lai skolotāji tevi liktu mierā vai slavētu. Mājās nācu ar neapmierinošām atzīmēm. Vasarā atkāju “Sprīdīša bibliotēku”. Otrajā klasē ātrlasīšanā biju otrajā vietā, un vienmēr zināju, kurā datumā man jānes grāmatas atpakaļ uz bibliotēku. Lasīju visur un visu. Lasīju pa ceļam no bibliotēkas uz mājām, šķērsojot ielu pie sarkanās gaismas. Lasīju, kad citi bērni spēlējās ārā. Lasīju pat kukurūzas pārslu sastāvu uz pakas brokastu laikā.
Lasīju un joprojām lasu vairākas grāmatas mēnesī. Bērnībā kādu brīdi mēģināju pierakstīt izlasīto grāmatu skaitu un īsas piezīmes par grāmatu, bet tad mana klade pazuda. Grāmatas un literatūra ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa, tāpēc grāmatu lasīšana ir man ļoti personīga nodarbe- tā vienmēr atgādina kādu noteiktu posmu manā dzīvē, grāmatu varoņos es atrodu tos cilvēkus, ar kuriem jau sen ir zudis kontakts, vai iepazīstu cilvēkus, ko man nekad nav gadījies satikt. Grāmatas ir joga manam prātam- visu lieko no prāta ārā, kamēr notiek kvalitatīvs informācijas apmaiņas process.
Reizēm rakstu arī par ceļojumiem.
Ceļojumi grāmatās un pasaulē 
Patika atzīšanās par brokastu pārslu pakas lasīšanu :)))
Es līdzīgā veidā bērnībā apguvu svešvalodas – lasīju nosaukumus visam un visās valodās.
Vēl tagad ierēciens par leišu končām “Voveraite”.
PatīkPatīk