Man ir ienācis jautājums par izklaides vietām Stambulā.
Kad es saņēmu jautājumu, man likās, ka tas varbūt nav man adresēts, jo… es un izklaides vietas Stambulā?!? Jā, pirms tam EVS Turcijas projekta laikos es biju apmeklējusi dažādas vietas, un tas bija 2009.gada Turcijā un Stambulā- tagad, skatoties atpakaļ, tā man liekas pavisam cita, daudz brīvāka Turcija. Daudz drošāka vide, kur yabanci (ārzemnieks/-ce) var klīst pa Stambulu un izklaidēties, vai arī tas vienkārši bija jaunības maksimālisms, kad likās, ka ar mums nekas slikts nevar notikt. Katrā ziņā nākamajā reizē, pirms aptuveni diviem gadiem atkal atgriežoties Turcijā, man likās, ka es sajutu Turciju mainoties.
Droši vien daži no jums bija dzirdējuši par ISIS uzbrukumu kādam no Stambulas klubam šajā Jaungada naktī. Klubs saucās “Reina”, un mēs to kaut kādā sakarā pieminējām arī mūsu Jaungada svinībās, pirms dzidējām par notikušo.
Man ir viens draugs, kurš kādu laiku atpakaļ pūlējās mani pierunāt apmeklēt šo vietu. Viņš to prezentēja kā kaut ko “must see” Stambulā, un nemitīgi uzsvēra, cik tur forši ir. Varbūt, ja viņš man nebūtu parādījis bildes no tusiņiem “Reinā”, es būtu ziņkārības pēc aizgājusi. Bet “Reina” izklausījās tiešām pārāk šika vieta man- ar obligāto galdiņu rezevāciju, par kuru jāizsviež liela naudas kaudze, augstpapēžu kurpēm un sarežģītām frizūrām. Vismaz tā izskatījās fotogrāfijās.
-Sorry… šoreiz neiešu uz “Reinu”. – Es pieklājīgi vienmēr atteicu.
-Kāpēc?
-Ēmmm, man nav augstpapēžu kurpju. 41.izmēru baigi grūti Turcijā atrast…- Par sevi biju tik lepna, ka izdomāju “labu” iemeslu, lai neietu, jo 41.izmērs tiešām ir pagrūti atrodams, lai arī kurpes man, protams, bija. Parasti, kad es Stambulā redzu 40. vai 41.izmēru, es kā harpija metos jebkura dizaina kurpēm virsū, paturot prātā Padomju saukli- a ja nu noderēs?
– Tu zini “Deichmann” veikalu? Tur ir lielie izmēri.. – Protams, ka es zināju par šo veikalu, es tur pavadīju tikpat daudz laika kā pārdevēji.
Pēc kāda laika un pēc vairākiem “iemesliem”, protams, mani vairs neaicināja uz “Reinu”. Un droši vien es nekad neuzzināšu, kā tur varētu būt bijis, jo 1.janvārī Abdulgadir Masharipov padarīja 39 cilvēkiem šo vakaru “Reinā” par pēdējo vakaru. Lai arī.. skeptiķis manī šaubās, kā tas viss notika, bet tas ir cits stāsts.
Ziniet, kā Elizabetes ielas “Lido” ir gandrīz vienmēr pilns vai vismaz puspilns? Tā man liekas notiek arī Stambulas centrālajās vietās. Bet tā man liekas tikai tāpēc, ka es neesmu “party animal”, un es netirinos ar ūdenspīpi zobos austrumu ritmos kādā no populārajiem klubiem, kur patiešām var saprast, ko nozīmē “populāra vieta”. Es eju uz improvizāciju teātri vai komiķu uzstāšanos, kādu koncertu, reizi vai divas reizes nedēļā uz kādu no restorāniem/ēstuvēm. Un ar latviešiem vai citiem draugiem pasēdēt uz konkrētu vīnotavu “Viktor Levi Şarap Evi“, o, jā, tur jūs varētu satikt pārlaimīgu Santu, kura ir sajūsmā par visu. Tāpēc es iesaku šo vietu.
Vai nav skaists skats?
Es tagad iedomājos lasītājus sakot – nu un kas tur tāds īpašs?
Patiešām nekā īpaša dizainā nav, bet tas viens koks fonā, zaļumu dobes citos stūros, un… tas, ka galdiņi ir diezgan tālu novietoti viens no otra, mani dara ļoti laimīgu, jo Stambulā zaļumus var redzēt reti, un daudzreiz jāskatās mutē pie blakus galdiņa sēdošajiem. Un, protams, vīnotavā ir labs vīns un garšīgs ēdiens.
Starp citu, to vietu fotogrāfijā viņi sauc par “dārzu”. Man tas vienmēr liekas jocīgi, jo dārzam, manuprāt, vajadzētu mazliet vairāk zaļumu. Un dārzā visi smēķē.
Bet kas mani mazliet izbrīna, ir lielās gleznas vai zīmējumi pie dažu izklaides vietu sienām.
Vīnotavā (Bilde ņemta no Sue’s Turkish Adventures bloga) uz sienas ir uzgleznots Jēzus ar mācekļiem. Long time no see.. Vismaz Turcijā.
Afterdrink mums bija citā vietā, lai “alus” cilvēki arī varētu sajusties labi. Arī tas saucas “dārzs”. Bet arī tur no mums raudzījās Jēzus.
Nez kāpēc es sajutos ļoti neērti, dzerdama vīnu un skatīdamās uz Jēzu, un domādama, kāpēc vienā dienā es Jēzus bildi esmu redzējusi divās vietās. Pēdējā vieta noteikti nebija vīnotava.. Laikam turkiem šis motīvs ļoti patīk kā izklaides elements- pēdējās vakariņas, un tavi draugi tevi nodod… 😉
Un, protams, Dilanam Moranam ir ko teikt reliģijas jautājumā.
Ceļojumi grāmatās un pasaulē 
Atceros, ka savulaik (nu jau savi 10 gadi atpakaļ) draugi aicināja 3x uz bārbekjū un es ne reizi neaizgāju, atrodot vienmēr dažādus aizbildinājumus. 4 reizē, kad uzzināju, ka šiem ir bijis bārbekjū, pavaicāju, kādēļ neaicināja mani. Atbilde bija īsa, “Tu jau nekad neierodies, ka Tevi aicina”.Kopš tās reizes es eju visur (nu gandrīz visur). 😀 Ja runājām par Jēzu, nesatraucies, Tu tak vīnu dzēri :))) Kad būšu Turcijā (nezinu, kad), tad uz to dārzu mums būtu jāaiziet 🙂
PatīkPatīk
Kāpēc tu no bbq tā baidies?!? esi iekritis tajā? 😀
Labi, sēdēsim dārzā, kāpelēsim pa vienīgo koku un dzersim vīnu no pudeles kaklina kā mežoņi… 😀
PatīkPatīk
Pēc Sniega man šķiet, ka turki visu dienu pavada tējnīcās. Tās tiešām tik populāras?
Sasmaidījos par kurpju problēmu. Tavam mierinājumam varu teikt, ka arī ar sakarīga 40. izmēra atrašanu tepat LV nav viegli.
PatīkPatīk
Jā, tējnīca ir populāra vieta, ir arī tikai vīriešu tējnīcas… Bet Starbucks un līdzīgi veidojumi sāk pārņemt arī šejienes kultūru.
Visu dienu gan tējnīcās nepavada.. Nu vismaz jaunie… Varbūt Karsā darīt tik daudz ko nav, tāpēc viņi tur tup visu dienu, nezinu. Vispār būs jāpapēta. Bet tēja, tostermaizes un nardi (? vai tā to spēli latviski sauc?)- tas gan ir populārs komplekts.
Ai, man LV ir viegla dzīve apavu ziņā, viegli atrast, turklāt LV man vairāk der 40.izmērs, bet šeit es uzreiz uz 41.izmēru skatos. Arī neesmu pētījusi, bet varbūt te izmēri arī mazliet citādi?
PatīkPatīk
Pašlaik labprāt uzēstu tostermaizi pie tējas 🙂
Nezinu par apaviem, bet turku šūtās drēbes pie mums gan mēdz būt dīvainas.
Es laikam apavu ziņā esmu stipri izvēlīga, man nešķiet viegli atrast.
PatīkPatīk