Par bibliotēkām

Atceros, kā pirms pieciem gadiem cepu savu pirmo ierakstu šajā blogā. Pirms tam rakstīju šo to par grāmatām jauniešu portālam, kurš vairs nepastāv, un tad nodomāju- gribas kaut ko savu. Tajā brīdī man likās, ka es lasu daudz,  ka es zinu daudz, jo biju vairākus gadus nostrādājusi grāmatniecības jomā. Pateicoties blogam, es ieguvu tik daudz draugu  es sapratu, ka es neesmu izlasījusi pietiekami, lai teiktu, ka esmu īsts grāmattārps, man ir tālu līdz Asmo, Lasītājas un Marii u.c. blogeru līmenim, un mani sāka vajāt uzmācīga doma saskaitīt visas grāmatas, kuras esmu izlasījusi dzīves laikā. Esmu pārliecināta, ka tas būtu virs 1000, taču ikreiz, uzsākot šīs domas realizāciju goodreads sistēmā, es sapīkusi atskāršu, ka vienkārši nevaru visu atcerēties.

Ko es par sevi rakstīju, uzsākot blogu?

Pirmajā klasē man negāja ar lasīšanu- nekādi nevarēju iekļauties skaļi izlasīto vārdu minimumā, lai skolotāji tevi liktu mierā vai slavētu. Mājās nācu ar neapmierinošām atzīmēm. Vasarā atkāju “Sprīdīša bibliotēku”.  Otrajā klasē ātrlasīšanā biju otrajā vietā, un vienmēr zināju, kurā datumā man jānes grāmatas atpakaļ uz bibliotēku. Lasīju visur un visu.  Lasīju pa ceļam no bibliotēkas uz mājām, šķērsojot ielu pie sarkanās gaismas. Lasīju, kad citi bērni spēlējās ārā. Lasīju pat kukurūzas pārslu sastāvu uz pakas brokastu laikā.

Lasīju un joprojām lasu vairākas grāmatas mēnesī.  Bērnībā kādu brīdi mēģināju pierakstīt izlasīto grāmatu skaitu un īsas piezīmes par grāmatu, bet tad mana klade pazuda. Grāmatas un literatūra ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa, tāpēc grāmatu lasīšana ir man ļoti personīga nodarbe- tā vienmēr atgādina kādu noteiktu posmu manā dzīvē, grāmatu varoņos es atrodu tos cilvēkus, ar kuriem jau sen ir zudis kontakts, vai iepazīstu cilvēkus, ko man nekad nav gadījies satikt. Grāmatas ir joga manam prātam- visu lieko no prāta ārā, kamēr notiek kvalitatīvs informācijas apmaiņas process.

Bet, ja jau par bibliotēkām…

Protams, es atceros skolas un pilsētas bibliotēku, kurā pavadīju daudz laika. Atceros sajūtas, šķirstam grāmatas un pazūdam plauktos. Pētot bibliotekāri vai citus lasītājus caur plauktiem. Cenšamies atrast vietu, no kuras izņēmu grāmatu, kuru vairs negribēju lasīt, un tāpēc gribēju atlikt atpakaļ, bet sanāca nolikt nepareizā vietā. Atceros, ka reizēm mums deva palielus kartona papīrus, lai atzīmētu grāmatas atrašanās vietu, ja nu sagribēsies to atlikt atpakaļ pēc sekundes..  Vēl bija grāmatu kabatiņas /pases- tie papīra trīsstūrīši, kuros varēja izlasīt, cik bieži un kad šo grāmatu kāds ir lasījis. Atceros, cik ļoti gribējās lasīt jaunās, tikko izdotās grāmatas, nevis nodzeltējušos PSRS izdevumus. Un reiz bibliotekāre man lika iet pakaļ grāmatai uz mājām, ko nebiju vēl izlasījusi, bet kāds cits stāvēja “rindā” un mani kaunināja par to.. Tā es ar rūgtu sirdi paklausīju, jo biju riktīgi paklausīga bibliotēkas lasītāja kā bērns. Tieši bērnībā un pusaudžu gados izlasīju tik daudz klasikas, fantastikas un manam vecumam galīgi nepiemērotas grāmatas. Un tagad es, protams, nevaru atcerēties to grāmatu sižetu.

Studiju gados RSU ESF bija skaista un moderna bibliotēka, kur es atceros sevi sēžam dīvānā un smejamies, lasot “Forestu Gampu” un “Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu”, kamēr topošie ārsti uz mani nosodoši skatījās. Nacionālā bibliotēka un tās filiāle Vecrīgā bija man pazīstami iestādījumi, kur es darīju kaut ko studiju labā, bet kas man saistās ar aukstumu, bada sajūtu, jokaino lifta sistēmu un diskusijām, ar cik lielu somu var iet bibliotēkā iekšā.

Bet, protams, visforšākā man liekas Rīgas Centrālā Bibliotēka, no kuras logiem vismaz agrāk pavērās skaists skats, turklāt tai ir plašas telpas, kur nolīst, ja nevēlies pieredzēt datoru lietotāju strīdus. Jā, internets pa brīvu ir forša lieta, un labi, ka ir Kate, kas dokumentē bibliotēkas apmeklētājus un to izdarības, jo pat es reizēm pamanu visādas interesantas lietas. Reiz es izmantoju datoru, un blakus man sēdēja un tirinājās iespaidīga dāma. Ik pa laikam viņa pacēla savu krekliņu, lai apskatītos uz pērļotu dzelzi savā nabā. Tik bērnišķīgs prieks par dzelzi vēderā viņas 50 gadu vecumā! Turpinot sist pa taustiņiem ar pieaudzētājiem nagiem, viņa turpināja tirināties, kamēr es, nejauši uzmetusi skatienu viņas datora monitoram, ieraudzīju čata ekrānu, kas mani apstulbināja. Vai tiešām, vai tiešām es sēžu blakus prostitūtai? Jo čats nepārprotami bija seksuāli uzlādēts, un manas acis bija noķērušas vārdu salikumu “30 Lati stundā”. Es ilgu laiku domāju, vai man toreiz bija par to jāziņo bibliotekārēm vai nē, jo es izvēlējos neziņot.

Es vienmēr esmu gribējusi strādāt kādā no bibliotēkām, bet mani jau no paša sākuma nobaidīja alga. Tāpēc es paklanos bibliotekāru priekšā, kuri spēj to paveikt, jo viņiem katru dienu gan jau kā grāmatu veikalos nāk cilvēki, kuri saka “varbūt jūs zināt, kā sauc grāmatu par Annu dzeltenā krāsā?”

 

Man bija reāla iespēja aiziet uz interviju kādā no Anglijas bibliotēkām divus gadus atpakaļ. Es biju aizsūtījusi CV uz bibliotekāra vakanci, un tiku uzaicināta uz grupu interviju šajā bibliotēkā. Es biju pieteikusies, ņemot vērā bibliotēkas sistēmu, kur grāmatu atgriešana un paņemšana notika ar datora  palīdzību. Tas ir, tev nevajadzēja nemaz runāt ar cilvēku, lai paņemtu grāmatu, pietika to noskanēt. Izskatījās, ka darbs varētu būt interesants un ne tik ļoti saistīts ar cilvēkiem! Bet intervija solījās būt draudīga- man vajadzēja sagatavot piecu minūšu prezentāciju par sevi.  Pirms tam es atceros grupu intervijas kā murgu, un komplektā ar angļu paba apmeklējumu iepriekšējā vakarā, es neierados prezentēties grupu intervijās. Nez kā būtu bijis, ja es tomēr ierastos pa taisno no paba? Varbūt es būtu uzlecošā zvaigzne grupu intervijās 🙂

 

Savukārt lasīšanas popularizēšana ir patīkams pasākums, tomēr es ticu, ka lasītmīļi ir mazliet introverti cilvēki, kas savu ceļu pie grāmatām atrastu agrāk vai vēlāk. Jā, speciālas kampaņas, superpopulārās grāmatas kā “Krēsla” un “Grega dienasgrāmatas” pievērš bērnus konkrēto grāmatu lasīšanai, bet, manuprāt, tas neliek viņiem patiešām aizrauties ar grāmatām. Un labi, ka tā. Lasīšanai piestāv mazliet noslēpumainības un vienatnes.