Diena, kad Turcijā notika militārais apvērsums/ Stambulas epizodes Nr.11

 

Diena, kad Turcijā sākās militārais apvērsums, man bija ļoti relaksēta, un es domāju, ka es to pirms miega noslēgšu ar Oldesa Hakslija “Brīnišķīgās jaunās pasaules” lasīšanu. Tad pēc plkst.22 Turcijas internets uzsprāga un es, tāpat kā daudzi citi, pielīmējās televizora ekrānam, ko es parasti nekad nedaru. Ko mēs redzējām? Armija bija ar mašīnām bloķējusi vienu daļu no Stambulas tiltiem, kas savieno Eiropas un Āzijas puses, un tanki savukārt bija bloķējuši iebraukšanu Ataturka lidostā.

Turku kanāli sacentās ziņu pasniegšanā pēc iespējas skaļākā un emocionālākā veidā, visu laiku atkārtojot vienus un tos pašus kadrus. Coup. Ārzemju kanāli atkārtoja šo maģisko vārdu, kas uzreiz nenosēžas smadzenēs. Coup, kur p vārda galā neizrunā, skan ļoti franciski un kā no vistas perētavas. Militārais apvērsums skan jau nopietnāk. Man uzreiz atmiņā atausa raudoša skolotāja un neziņas pilna atmosfēra skolā, un sarunas par “beretēm”, kas manā 7 gadu vecumā nelikās nekas drausmīgs. Tātad kaut kam līdzīgam esmu jau sen gājusi cauri.

Nākamie kadri. Armija ieņem valdības kanālu, sākas parlamaneta ēkas bombardēšana, cilvēki sāk pulcēties ielās, lai arī ir pasludināta komandantstunda.. Erdoans (LV medijos viņu sauc par Erdoganu, bet turku valoda ģ neizrunā, tāpēc es viņu saucu par Erdoanu) neko nekomentē, premjerministrs atkal saka, ka par militāro apvērsumu to nosaukt grūti, visdrošāk to nosaukt par atsevišķas mazas armijas grupas vēlmi iedragāt prezidentu, ko viņi sauc par diktatoru, bet pats viņš sevi sauc par demokrātu. Tātad mazā armijas grupa grib mainīt konstitūciju un uzlabot demokrātijas līmeni valstī, viņi ieņem valdības oficiālo televīzijas kanālu un pārraida savas runas.

Es tajā brīdī pārvēršos par galveno varoni no Atvudas “Kalpones stāsta”- man trūkst daudz kā, lai saprastu šīs politikas spēles, bet galvu pārpludina simts un viena emocionāla doma. Domas traucas un saķeras nepārtraukti. Tanki? Vai tā bija, ka es lasīju, ka Latvijā ir četri tanki? Lidojumi atcelti… Hmm, vai autobusi arī? Komandantstunda? Tas nozīmē, ka rīt nevarēs tikt ārā.. ēdiens, ūdens!! Mēs izskrienam ārā uz stūra veikalu un esam jau daļa no pūļa, kuriem galva strādā tāpat- cilvēki mazliet neticīgi vins otram jautā, kas notiek, vai tiešām tas notiek… Cilvēki grābj ūdens pudeles un makaronus, tas ir vissvarīgākais. Es skatos uz veikala plauktiem un domāju- bļāviens, un ko man līdz tas, ka esmu izlasījusi tik daudz apokalipses un ar kara tēmu saistītās grāmatas šī gada laikā?!? Tāpat kā aita stāvu un blenžu uz pārtikas precēm, nezinot, kas ir pats svarīgākais, ko jānopērk dienā, kad sākas militārais apvērsums. Jā, par militāro apvērsumu grāmatu gan neesmu vēl izlasījusi… Un savu emergency somu es tā arī neesmu sagatavojusi, lai arī visu laiku par to domāju. Un veikalā, manuprat, es ņemu pašu neloģiskāko- Snickers, šokolādi, jogurtu, cigaretes un pupiņu konservus. Jā, grāmatā “The End of the World Running Club” viņi taču dienām ilgi ēda vienu pupiņu konsevu bundžu…

Nu labi, mēs nopērkam arī daudz ūdens un makaronus. Bet mana īstā vieta ir pie grāmatas, nevis publiskās vietās, uz kurām tagad aicina doties prezidents- lai parādītu savu atbalstu pastāvošajam režīmam. Pirms tam viņš gan bija aizliedzis doties uz publiskām vietām, kad notika demonstrācijas pret viņa pastāvošo režīmu. Nu labi, laiki mainās.

Kamēr internets brūk kopā no dažādām ziņām, kur pašlaik atrodas prezidents un kurās valstīs viņš lūdzis patvērumu, cilvēki tiešām dodas ielās. Debesīs parādās helikopteri. Mošejas sāk nepārtraukti skandināt ezanu, lūgšanas – lai aicinātu cilvēkus iziet ārā. Arvien vairāk cilvēku sāk skriet uz veikalu. Pārdošanā ūdens ir beidzies. Tad pēc kāda laika, ap trijiem naktī sāk lidot Turcijas armijas gaisa spēki, un tas ir skaļi, rīb logu stikli, un sajūta ir kā karā. Es paskatos internetā, cikos lec saule. 5.46. Tātad šajā tumsā tikai divas stundas palikušas. Skaņu kakofonija ir drausmīga, un es stāvu uz balkona ar piekto cigareti, lai arī es taču tik ļoti gribēju atmest smēķēšanu.

Es noskatos pāris drausmīgus asiņainus video. Nosolos vairāk tā nedarīt. Tāpat pēc piecām minūtēm sāku lasīt ziņas. Tātad izskatās, ka viss ir beidzies..? Beidzies Stambulā vai Ankarā? Un tad uzaust rīts. Noskatāmies uz viskaistāko saullēktu, šoreiz bez lidmašīnām. Ataturka lidosta joprojām nefunkcionē, un tādu klusumu Stambulā es jau sen nebiju dzirdējusi.

Aizmiegu uz trīs stundām, līdz mani pamodina īsziņa. Rakstīts- no Turcijas valdības. Lai parādītu savu lojalitāti, lūdzam iziet ārā.