Januša Leona Višņevska grāmata “Vientulība tīmeklī” – par vīrieti, kurš uzlauž serverus, un sievieti, kuras acukrāsa mainās līdz ar garastāvokli

Šī grāmata noteikti ir īpaša. Ļoti personīga. Arī man.

Ja vēlaties iedziļināties kādā mīlas stāstā un esat gatavi pāris reizes noziedot dažas stundas no jūsu miega grāmatai, kas stāsta par laiku pirms vairāk kā desmit gadiem, kad internets likās pieejams gandrīz tikai izredzētajiem, tad grāmata ir tieši jums.

Ja nepārzināt visas populārākās čatošanas programmas, uzzināsiet par programmu ICQ, kuru tās radītāji nodēvēja 3 burtu salikumā I, C, Q, kas angļu valodā atgādina frāzi „I seek you”. Lietojot šo programmu, var iepazīties ar cilvēkiem no dažādām valstīm dažādiem nolūkiem, un šīs pazīšanās var ilgt dažas sekundes vai dažus gadus. Tikpat dažāds var būt rezultāts no šādas komunikācijas. Grāmatas varoņi ir iepriekš uz neilgu laiku nejauši tikušies vilciena kupejā, taču pa īstam tiekas šajā čatā.

Viņu dienas ir pilnas ar sarunām, kurās viņi stāsta viens otram visu, sākot no bērnības atmiņām, mīļākajām krāsām un savu apakšveļu. Lai arī abi varoņi vairs nav pusaudži, bet gan vecumā ap 40 gadiem, viņu aizrautīgums komunikācijā vienam ar otru izsauc gandrīz skaudību un atgādina pirmās mīlestības neprātu, kad nebija neviena šķēršļa kopīga laika pavadīšanai. Visu savu darba laiku un arī visu pārējo laiku viņi kā azartiski grafomāni raksta garas jo garas vēstules, līdz viņi izdomā satikties realitātē tā sauktajā „visu mīlētāju pilsētā” Parīzē. Pa ceļam līdz Parīzei mēs iepazīstam arī citus varoņus, kuri attēloti ļoti kolorīti. Kāds vīrietis pēc sievas nāves uz vaskadrānas virtuvē izkārto savas sievas fotogrāfijas un dzer degvīnu, lai aizmirstos. Kāda sieviete strauji pieņemas svarā iemīloties, un tikpat strauji zaudē svaru izšķiroties. Īpaši atmiņā man palicis kāds vīrs, kurš dusmojās uz savu sievu, jo „tā bija gudrāka, ar smalkāku dvēseli, lasīja grāmatas un spēja raudāt, tās lasot”.

Lasot grāmatu, mani visu laiku vajāja sajūta, ka es lasu citu vēstules, uzzinot pārāk intīmus sīkumus, tāpat romānā bija jūtama nāves klātbūtne un nekad nepārejošā skumju sajūta, kas pavada visus grāmatu varoņus šajā 455 lappušu ilgajā ceļojumā pa zemeslodi un serveriem, kurus var tikpat veiksmīgi nobrucināt, ja negribas, lai mīļotā izlasa tavu ātrumā nosūtīto pārsteidzīgo vēstuli. Grāmatā ir teikts, ka stāvoklī, kurā atrodas iemīlējušies, dopamīns plūst pāri saprātīgas domāšanas kanāliem un applūdina smadzenes. Ja iemīlēšanās turpinātos pārāk ilgi, cilvēki mirtu no spēku izsīkuma, aritmijas vai tahikardijas, bada un bezmiega sindroma. Bet tie, kuri nenomirtu, labākajā gadījumā beigtu dzīvi trako namā. Patiesi, vai ne?

Janušs Leons Višņevskis (Janusz Leon Wisniewski, 1954) ir viens no populārākajiem poļu rakstniekiem, molekulārbiologs, zinātnieks, informātikas un ķīmijas zinātņu doktors. Šī ir viņa pašlaik vienīgā grāmata, pēc kuras motīviem Polijā ir uzņemta arī filma. Es gan īsti nemeklēju iespēju noskatīties šo filmu, jo man vienmēr ir mazliet nepatīkami, kad manas ekspektācijas nesakrīt ar audiovizuālo attēlojumu uz TV ekrāna, un es nevarētu samierināties, ka grāmatas varoņi izskatītos un izklausītos citādāk, nekā esmu iedomājusies šo vairāku miegam nozagto stundu laikā. Katrā ziņā man patīk iedomāties, ka pasaulē dzīvo vīrieši kā Jakubs, kurš skūpsta sievietei rokas, to satiekot!

Vairāk par autoru var uzzināt šajā mājaslapā http://www.wisniewski.net/, kur Janušs Leons Višņevskis par savu dzīves plānu raksta – To work hard, and have fun, and NOT notice the difference.

Vērtējums: 9/10