Dzimtenīte

Pirms laika lasīju trimdas rakstnieka Gunara Treimaņa romānu „Purvā”, bet īstais purvs man gadījās ar tikko izdoto Andras Manfeldes romānu „Dzimtenīte”- par mūsdienu latviešu viesstrādnieku trimdu britu zemēs. Pat nezinu,kāpēc pēdējā laikā lasu tik daudz latviešu literatūras, bet šis noteikti ir viens no saturīgāk pavadītajiem vakariem Latvijas dziļajā un sniegainajā ziemā, jo lasīju dažas stundas un nespēju atrauties. Grāmata mani ievilka kā purvā – arvien dziļāk un dziļāk. Zināju, ka nespēšu nolikt malā.

Jāsāk ar to, ka latviešu literatūrā būtu jāievieš tāds žanrs kā „trimdas literatūra”, sadalot apakšžanros- „trimda līdz Atmodai”, un „trimda pēc Atmodas”. Pirmajā kategorijā „trimda līdz Atmodai” iederētos tādi autori kā Gunars Janovskis un citi (kuru lielāko daļu es diemžēl nepārzinu), kuru trimda bija saistīta ar politiku, un „trimda pēc Atmodas” , kurā iederas Laima Muktupāvela/Kota, Vilis Lācītis u.c., kas ir rakstījuši par latviešu trimdu ekonomisko apsvērumu dēļ. Es teiktu, ka Andra Manfelde ekonomisko trimdu ir parādījusi visvērienīgāk.

Autores valoda ir tik tieša, ka trāpa kā lode pierē. Prasmīgi veidoti latviešu sieviešu tēli- sievietes ap vai pāri 30, bez augstākās izglītības, dzimtenē atstāta bagāžā- vardarbīgi vīri ar alkohola problēmām, bērni, slimas mātes, kredītu jūklis, pieredze dažādos McDarbos, kur tu vari taupīt, kā vien vari, bet tāpat būs jāaizņemas.  Naudas nekad nav pieticis, tāpēc sievietes izlemj aizbraukt. Klasiskais stāsts- sieviete varone, kuras varonīgums un stiprums robežojas ar mazohismu un zemu pašvērtību, un tikpat klasisks stāsts, ja ne klišeja- par trimdinieku cerībām uz saldo dzīvi ārzemēs. Tas ir stāsts par zivju fabriku, akmens labirintu meitenēm, kuras dzīvo Skotijas, Anglijas, Īrijas pilsētiņās ar 2 pabiem un 3 rūpnīcām, baznīcām ar kroga izkārtni. Tās ir  sievietes ar pārbalinātiem matiem, spīguļiem visapkārt, spēju strādāt non-stopā bez ierunām, saņemties, piektdienās izlādējot stresu dejojot un trakojot ar pārējiem imigrantiem. Skotija ir attēlota kā milzīgs lidlauks, kurā nepārtraukti ierodas arvien jauni pasažieri, kuru neatrisinātās emocionālās bagāžas kā netverami taustekļi sniedzas viņiem pakaļ no dzimtenēm, un viņus vieno iekāre pēc naudas, kas jāapmierina zibens ātrumā.

Vienīgais netikums, kas piemita šim garstāstam, bija dialogi. Precīzāk- es bieži nevarēju saprast, kurš īsti kurā brīdī runā.

Bet kopumā spilgts stāsts ar spēcīgu pēcsajūtu.