Izdzīvošanas spēle- Station Eleven

Es spilgti atceros bada sajūtu, lasot četroloģijas “Last Survivors” pirmo grāmatu “Life as we knew it”. Grāmatā pusaudze Miranda piedzīvo izmaiņas savā un apkārtējo dzīvē, kad Mēnesī ietriecas meteorīts. Pēc tam dzīve sadalās Pirms un Pēc Meteorīta, un nekas vairs nav tāpat. Cunami, zemestrīces, vulkānu izvirdums, bads. Par šo grāmatu es rakstīju jau iepriekš, un atkārtošos, teikdama, ka es nezinu, cik tā meteorīta izmaiņu padarīšana liekas zinātniski pamatota, es to vairāk uzksatu par fonu psiholoģiskajam ģimenes portretam un cīņai par izdzīvošanu, kad visiem nepietiek ēdiena vai medikamentu. Un par to sajūtu- bada apraksti un maltīšu apraksti manī izraisīja vēlmi steigties uz veikalu un iepirkt metāla bundžas pilnas ar bioloģiski neaugstvērtīgu pārtiku, kas palīdzētu izdzīvot līdzīgā situācijā. Un lasot grāmatu man likās, ka es noteikti neizvilktu tik ilgi, cik Miranda.

Grāmata ir trīs turpinājumi- “The dead and gone”, “This world we live in” un “The shade of moon”.  Otrajā grāmatā “The dead and gone” epicentrā ir pavisam cita ģimene citā Amerikas vietā, un stāsts kļūst arvien vardarbīgāks un asiņaināks. Nav vairs tās Vanilla sajūtas, kad Miranda žēlojas par savām pusaudžu problēmām. Diemžēl pēdējās grāmatas vairs nespēja manī uzturēt nekādu spriedzi, lai arī pirmajās grāmatās aprakstītās ģimenes un viņu stāsti krustojas.

Nākamā mana apokalipses grāmata bija “Station Eleven”, kurā galvenajā pasaules slepkavas lomā ir nevis meteorīts, bet gan nāvējoša slimība. Stāsts sākas ar teātra izrādi “Karalis Līrs”, kur slavenais aktieris Arturs Līnders mirst no sirdstiekas uz teātra skatuves. Vīruss jau ir sācis izplatīties, taču neviens vēl par to nedomā kā par epidēmiju.

Taču cilvēki, saskaroties ar gripas vīrusu, mirst ātri- vienas vai divu dienu laikā. Un aizbēgt arī nav iespējams, jo visi ceļi ir bloķēti ar pamestām automašīnām, un, protams, neviens vairs netirgo ne benzīnu, ne pārtiku. Tomēr dažiem cilvēkiem paveicas nenomirt un izkļūt no pilsētas un vienatnē vai ar kādu kopā doties ceļā prom no slimības un citiem cilvēkiem ar mērķi atrast patvērumu.

Pēc aktiera nāves apraksta stāsts sazarojas vairākās līnijās, kur var sekot līdzi cilvēkiem, kuri lielākā vai mazākā mērā ir bijuši iesaistīti Artura dzīvē, un tagad cenšas izdzīvot pasaulē, kurā neviens vairs neuztraucas par pārapdzīvotību. Protams, arī šajā stāstā ir sastopama sieviete vārdā Miranda, kas, manuprāt, ir viens no skaistākajiem un skumjākajiem tēliem romānā. (Vai esat ievērojuši, cik daudzās traģēdijās ir Mirandu? Visslavenākā, protams, ir Faulza “Kolekcionāra” Miranda.)

Ceļojošā simfoniskā grupa daudzus gadus pārvietojas no vienas vietas uz otru, lai dalītos ar Šekspīra labumiem un mūzikas priekšnesumiem. Simfoniskajā grupā ir Kirstena, kurai uz rokas ir tetovējums “”Because survival is insufficient”, un manā iztēlē Kirstena pieņēma Klēras no TV šova “Six feet under” izskatu un raksturu. Kirstena ir tik klātesoša, tik lieliska izdzīvotāja, tik tik..

Un tā mūziķu un aktieru grupai sanāk saskarties ar pravieti, kurš, kā var nojaust, vēlas valdīt pār atlikušo pasaules daļu un savu pārākumu balsta uz mākslinieces Mirandas radīto komiksu un savu Bībeles interpretāciju. Pravietis aicina grupai pievērsties viņu ticībai, kas negūst plašu atsaucību, tāpēc grupai turpmāk jābūt uzmanīgiem, bēgot no Pravieša un cenšoties sasniegt Civilizācijas muzeju, kur ir vislielākā cilvēku nometne un pagātnes relikviju muzejs.

Šī grāmata ir īpaša. Tā nav tik koša un uzmanību zogoša kā augstāk minētā četroloģija, kur es iekritu vienkāršu teikumu un uz priekšu dzenoša sižeta slazdā, tā nav viena no tām grāmatām.. Šī grāmata nesteidzas. Protams, “Last survivors” mērķauditorija varētu būt galvenokārt pusaudži, kur vienkāršas sižetiskās līnijas pieder pie lietas un laiks ir nauda. “Station Eleven” savukārt ir kā niansēts mākslas darbs, kur nepietiek ar vienu skatienu, lai saprastu kompozīciju. Pasaule ir mainījusies, un viss, kas ir palicis, ir laiks, lai dalītos ar stāstiem.